Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mais on ne peut pas rever tout le temps
1992, Musea
Žanrs: neārstējams romantisms.
Auditorija: nogurušie ofisu darbinieki, kas jaunībā, iespējams, gribēja būt elfi un laumiņas.
Ekvivalents: datorspēle ar Tolkīna pasaku motīviem 10 līmeņos (bez erotiskām vai vardarbīgām ainām).
Mūžsenais strīds par to, vai cilvēks, kas redz sapni, atrodas ilūziju varā vai arī patiešām pa īstam redz to, ko nu viņš tur redz, ir interesants tikai šaurai speciālistu grupai. Normāli cilvēki cenšas nedomāt par to, ko redzējuši pagājšnakt sapnī. Cenšas, kamēr atsitas ar galvu — agrāk vai vēlāk, sāpīgāk vai mazāk sāpīgi — pret ikdienas neciešami riebīgajiem griestiem. Tāpēc gudrākie un vājākie no mums turpina savus sapņus arī dienas laikā, bet paši naivākie un romantiskākie no viņiem sāk stāstīt citiem par to, cik skaisti ir visapkārt — rasa tumšzaļajā zālē un runājošās čūskas koku pavēnī, vilinošās flautas skaņas Mēness staros, pērles un dimanti, cēlas un drosmīgas sirdis, labi un saprotoši draugi, nedaudz kņudinoša sajūta pakrūtē un ikreiz kaut kas jauns un noslēpumains. Viens no tādiem stāstniekiem ir Lorēns Tibo — profesionāls mūziķis, kas piedalījies neskaitāmos 70. gadu projektos, saglabādams profesionālu naivumu un sapni — ierakstīt pašam savu albumu. Visskaistāko un tīrāko no visiem. Bez sintezatoriem.