Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Leonīds Ļipavskis.
Šausmu izpēte
AdMarginem, 2005
Ir skaisti un smeldzīgi, ja visu, ko tu esi sarakstījis, iespējams izdot vienā nelielā grāmatiņā. Leonīds Ļipavskis bija Harmsa draugs, viens no četriem oberiutiem (OBERIU – abreviatūra no Reālās Mākslas biedrības), kas spītīgi veidoja literāru opozīciju 1933. gadā – laikā, kad nekāda opozīcija vispār nebija iespējama. Trīs no viņiem gāja bojā, vēl īsti nesākoties karam. Tās tekstu druskas, kas saglabājušās, rada iespaidu par domāšanas tradīciju, noslēpumainu kultu, tādu kā gadsimtiem izkoptu valodas un simbolu instrumentāriju, kura lietošanai mēs esam pazaudējuši atslēgu. Daži traktāti, kas attāli atgādina zinātniskus, saišķītis dzejoļu, dažu sapņu pieraksti, vārdu teorija, sarunu
pieraksti – es nespēju tos lasīt vienlaidus, drīzāk atveru nejaušā vietā, izrauju vairākas frāzes un ātri prom. Kā nokaunējies šunelis. “Māksla ir ritmisku stāvokļu izraisīšana.” Vai arī: “Ja es būtu piedzimis, teiksim, Ķīnā vai vienkārši tepat, tikai piecus gadus vēlāk, es sevi nemaz nepazītu, es būtu pavisam citādāks. Tas ir baisi.”