Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Ļevs Tolstojs
Filozofiskā dienasgrāmata
Москва, Известия,2003.
Visnegantāk Tolstoja filozofiskos uzskatus izsmējis anonīms Daniela Harmsa atdarinātājs savās literārajās anekdotēs, tos rezumējot frāzē: “Ļevs Tolstojs ļoti mīlēja bērnus.” Neņemos spriest, vai tos vispār var dēvēt par filozofiskiem, taču par nopietniem gan, gandrīz vai nāvīgi nopietniem. Tieši tik nopietniem, ka, to iedvesmots, XX gadsimta ievērojamais filozofs Ludvigs Vitgenšteins devās uz padomju Krieviju, lai pazemīgi kalpotu cilvēkiem. Abos gadījumos rakstnieks un filozofs mēģināja filozofiju padarīt par instrumentu sevis pārveidošanai, bet, ja godīgi, kādas vēl varētu būt opcijas, kā tagad mēdz teikt?
“Staigājot domāju”, “Domāju: vai es baidos no nāves? Nē,” “Vakar sajutu lielu labumu no nospiestā garastāvokļa,” un īpaši man patīk: “Labi domāju izjādes laikā,” – ja nebūtu šo skaidro norāžu uz to, ka Tolstojs labi apzinājās, ko viņš darīja (domāja), grāmata būtu vēl viens katķisms garīguma meklētājiem, bet tagad tā ir burvīga lasāmviela krievu valodu mīlošiem cilvēkiem: Какая странность: я себя люблю, а меня никто не любит [1. Vai nav dīvaini: es sevi mīlu, bet mani neviens nemīl.]