Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Luiss Bunjuels
Aizmirstie, 1950
Los Olvidados, Luis Buñuel
Reizēm autoru cenšanās ar filmām kaut ko izteikt ir pavisam mokoša. Īpaši tad, ja tie uzmācas ar dzīves skumjās puses aprakstu, visvisādām “citu cilvēku kaitēm” – nabadzību, darbaļaužu ikdienas skarbumu, neārstējamām slimībām un tā tālāk. Neoreālistiem, kas to darīja īpaši neatlaidīgi, tomēr bija itāļu daba, tāpēc viņi ik pa brīdim šo apgrūtinājumu atšķaidīja ar zināmu komisma devu. Taču viens, kurš bija sirreālists, nevis neoreālists, bija spānis, nevis itālis, turklāt mīlēja pavisam smieklīgus sapņus iepretim dzīves traģismam, pāris reižu iejūtoties neoreālista ādā, nepavisam negrasījās jokoties.
“Aizmirstie” ir pati nopietnība – neizskaistināta un bezcerīga “ielas bērnu” dzīve Mehiko nomalē. Puika Pedro, kura māte gatava no viņa atteikties, kura draugs viņu regulāri apzog, piekauj, iesaista slepkavības līdzzināšanā un kuram nākas visu dienu griezt smagu karuseļa ratu, lai nopelnītu vismaz kādu peso izdzīvošanai, ap sevi rada tikai smeldzīgu tumsu, kas, filmai turpinoties, arvien smagāk gulstas uz skatītāja pleciem. Iespējams, ka šīs tumsas radītais aklums ir nosacījums, kas ļauj novērtēt redzēšanu. Un tie, kam ir pavisam smagi, var jūtūbā pameklēt mazliet cerīgāko filmas pēdējās epizodes versiju, kuru Bunjuelam mēģināja uzspiest Meksikas cenzori.