Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Makss Ofilss
De... kundze, 1953
Madame de..., Max Ophüls
Melodrāmu meistars Makss Ofilss nebaidās no jūtām, un viņa varoņi šajā un vairākās citās filmās dzīvo tā, it kā tikai caur otru varētu pats justies dzīvs. Viss notiek ārēji skaisti, eleganti, taču ar skaidriem sociālās dzīves noteikumiem. Stāsta “makgafins” ir De... kundzes auskari – pa cilvēku nepastāvīgo jūtu ceļu tie klīst no vienām rokām citās un pēc laika atgriežas “mīlestība ir noziegums” vietā. Taču galvenajai varonei līdzi slīdošā kustīgā kamera (Ofilsa filmu firmas zīme) liek domāt, ka kaislība ir nevis kāds netikums, bet dzīvības pazīme. Kamera slīd cieši līdzi Luīzas un viņas mīļotā barona (lomā elegants Vitorio De Sika) augumiem, viņiem dejojot, taču kamera atkāpjas aiz loga brīdī, kad viņas vīrs (viņš ir ģenerālis), vēl aizvainojuma nesaēsts, apgalvo, ka ciena, apbrīno un mīl (šādā kārtībā) sievu. Loga rāmis izskatīsies kā krusts, kad viņš pats brauks uz dueli. “Nelaimīgums ir mūsu izdomājums,” pirms tam, istabā atverot aizkarus, sagrautajai Luīzai sacīs vīrs, bet jāatceras – viņam arī likās, ka ir iespējams sev pavēlēt mīļoto “aizmirst pēc 15 minūtēm”. To nevar izdarīt, tāpat kā nevar aizmirst šo filmu.