Juris Vulfsons

Mans tēvs – Mavriks Vulfsons

Šī gada 7. janvārī apritēja 100 gadi, kopš dzimis Mavriks Vulfsons. Publicējam viņa dēla piezīmes saistībā ar šo dienu.

Man ir paveicies. Mans tēvs bija Mavriks Vulfsons. Vecākā paaudze droši vien atceras šo vārdu, jaunākā varbūt kaut ko dzirdējusi, vai nezina nemaz. Tēvs bija viens no tiem cilvēkiem, kas pastūma vaļā durvis uz Latvijas brīvību un neatkarību. Viņš pirmais pateica Padomju Latvijas valdībai sejā to, ko daudzi zināja, bet neuzdrošinājās atklāti pateikt: 1940. gada jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju.


Man vienmēr bija interesanti kopā ar tēvu. Nekad man ar viņu nav bijis garlaicīgi. Es domāju, ka viņa studenti to var apstiprināt – tas tiešām nebija nekāds joks, būt interesantam, pasniedzot marksismu ļeņinismu! Bet manam tēvam izdevās lekcijas padarīt interesantas. Viņš centās paplašināt studentu redzesloku, un studenti to novērtēja. Piemēram, tēvs sagatavoja pirms katras lekcijas nelielu kontroldarbu ar desmit daudzpusīgiem jautājumiem: “Kādas valstis robežojas ar Šveici? Kas uzrakstījis “Bovarī kundzi?” Kas sacerēja operu “Toska”? Nosauciet visas arābu valstis, kādas jūs zināt!” Tēvs man uzdeva pārbaudīt darbus un saskaitīt pareizās atbildes. Tas sagādāja man prieku, es pats uzzināju kaut ko jaunu, un es biju lepns, ka varu palīdzēt tēvam. Tēvs arī organizēja “marksisma-ļeņinisma” pulciņu KEMTEM (Kā Es Māku, Tā Es Mauju). Viņš aicināja interesantus cilvēkus ciemos, piemēram, tēlnieku Ernstu Ņeizvestniju. Studenti dievināja šo pulciņu un lielā skaita to apmeklēja. Drošības orgāni skatījās uz to ar aizdomām – nevarēja saprast, kā “marksisma-ļeņinisma” pulciņš var būt populārs.

Cilvēkiem ir svarīgi, lai paliktu kādas ģimenes materiālās relikvijas: vectēva kabatas pulkstenis, vecāsmātes gredzens vai sudraba cukurtrauks. Man no tēva nepalika nekas. Sākumā es to pārdzīvoju – sevišķi pārdzīvoju par kara ordeņiem un medaļām, kurus es kā bērns spodrināju reizi mēnesī ar zobu pulveri un zināju visos sīkumos, par ko tēvs saņēmis ikvienu no tiem. Gribējās, lai tie paliek pie manis un vēlāk pie maniem dēliem kā atmiņa par vecotēvu. Bet šodien es saprotu – nav ko pārdzīvot, jo man pieder visvērtīgākais – atmiņas. Reiz intervijā tēvam jautāja, kādi mirkļi viņa dzīvē ir vislabākie. Tēvs atbildēja: “Jūtos laimīgs, kad es staigāju pa Rīgas ielām un parkiem un sarunājos ar jaunāko dēlu.” Šodien, kad esmu toreizējā tēva vecumā (kad es piedzimu, tēvam bija 38 gadi), es atceros – sevišķi bieži bezmiega naktīs, kad atmiņas neļauj aizvērt acis, – mūsu pastaigas. Staigājot tēvs dalījās ar mani savās reminiscencēs. Šādās pastaigās viņam nevajadzēja domāt ne par cenzūru, ne par ienaidniekiem un pat ne par draugiem – viņš vienkārši gribēja izstāstīt, kā tas viss bija, dalīties ar savām domām. Domāju, ka tēvs bija laimīgs, jo viņš izteicās no sirds dziļumiem. Atskatoties atpakaļ, es saprotu, ka tie bija arī mani laimīgākie brīži.

Par tēvu daudz rakstīts gan pozitīvi, gan negatīvi, viņam bija gan draugi, gan ienaidnieki. Un tomēr viņa tēls manā atmiņā ir pavisam atšķirīgs no tā, ko rakstīja citi. Es redzēju tēvu tādu, kāds viņš ir, – ar viņa šaubām, pārdzīvojumiem, cerībām, vērtībām, atklātu kļūdu atzīšanu, lepnumu un vilšanās brīžiem.

Neesmu nekāds rakstnieks, un tomēr man vienmēr gribējies izstāstīt par Mavriku Vulfsonu, manu tēvu. Tādu, kurš pieder tikai man, manām atmiņām.

Atceros, ka es kā jaunākais bērns ģimenē tiku likts pie dažādiem ģimenes mājas darbiem – sagādāt produktus, atnest malku, kurināt krāsni, palīdzēt vecmammai. Man tas patika, es nedomāju par to, ka mājās darbi ir nevienmērīgi sadalīti starp trim bērniem. Vecākais brālis, Valerijs, dzima pāris dienas pirms kara. Pateicoties tēvam, 1941. gada jūnija pēdējās dienās māte ar tikko piedzimušo bērnu rokās paguva iekāpt vilcienā. Vilciens no Latvijas aizveda viņus uz tālo, auksto, mazattīstīto Tatāriju, uz Mamadišas ciemu. Veikalos tur bija tikai zaļas kafijas pupiņas. Tur mamma un vecāmāte darīju visu, lai glābtu manu brāli: tas viņām izdevās, taču brāļa veselība cieta. Runājot par brāli, gribas minēt tādu interesantu faktu: tēva kolēģis avīzē, karam sākoties, mēģināja pārliecināt manu tēvu, lai māte neņem līdzi sešas nedēļas vecu zīdaini un atstāj labāk to viņa apgādē. Vācu okupācijas laikā šis vīrs kļuva par Ziemas kampaņas priekšnieku. Šī organizācija vāca siltas drēbes, gatavoja dāvanas un visādi atbalstīja Latvijas leģiona karavīrus. Tēvs bieži atcerējās šo piedāvājumu un jautāja sev, kas notiktu, ja viņa tikko piedzimušais ebreju bērns paliktu šajā ģimenē vācu okupācijas laikā...

Man bija daudz interesantāk ar tēvu un māti nekā ar saviem vienaudžiem. Kopā ar vecākiem mēs ļoti mīlējām pastaigas pa Rīgu. Tēvs man stāstīja par dzīvi Latvijā pirms kara, par saviem piedzīvojumiem kara laikā un par pēckara periodu. Reizēm viņš bija mans sarunu biedrs, reizēm draugs, ar kuru es lasīju kastaņus Hanzas ielā. Vēlāk, kad saņēmu autovadītāja tiesības, es vedu tēvu uz televīziju, kur tēvs uzstājās Panorāmā un Globusā, uz radio un citām vietām, kur tēvs stāstīja par starptautisko situāciju. Var teikt, ka es biju tēva šoferis, sarunu biedrs un vēlāk, Latvijas neatkarības cīņas laika, ļoti neprofesionāls, bet tomēr miesassargs.

Mani vienmēr sajūsmināja un pārsteidza tēva drosme. Reiz staigājām pa parku, un divi liela auguma, plecīgi huligāni, paejot mums garām, nošņāca: “Žīds.” Tēvam toreiz jau bija krietni pāri 60, es pārāk lielīties ar kautiņu spēku arī nevarēju. Domāju, ja nu mēs kaut ko atbildēsim, mūs kārtīgi piekaus. Tomēr tēvs metās viņiem virsū, un huligāni bailīgi atkāpās un aizskrēja. Uzbrukumi tēvam vienmēr paaugstināja viņā tonusu, deva spēku pretsparam. Organizācijas Pamjatj regulārie draudi tēvam bija kā ļoti stipras kafijas malks. Tēva spēja bez vilcināšanās, momentā, nedomājot par sekām, dot pretsparu, viņš vienmēr pretinieku pārsteidza, un tam bija fantastiski rezultāti.

Šīs īpašības viņam piemita jau bērnībā. Aizstāvoties no profašistiski noskaņotiem vietējiem Volksdeutschen, Mavriks izsita vienam no tiem aci. Tiesa atzina, ka tēvs bijis spiests aizstāvēties, tomēr piesprieda par to tēvam naudas sodu (vectēvs samaksāja!). 30. gados tēvs savāca vairāku zēnu grupu. Kā jau zēniem šajā vecumā viņu ikdiena bija pilna ar nedarbiem, palaidnībām un draiskulīgām dēkām. Kā pusaudzis es biju sajūsmā par šiem tēva stāstiem. Sevišķi mani uzjautrināja stāsts, kuru tēvs tēloja lomās, – kā slavenā krievu dziedātāja Fjodora Šaļapina sieva apciemoja Mavrika vecākus, lai noskaidrotu, kas ir šis zēnu grupas vadonis, kādā ģimenē viņš aug un vai šī draudzība nav bīstama viņu diviem dēliem.

Mani vienmēr interesējis, kāpēc tēvs neatkarīgās Latvijas laikā nolēma kļūt par komjaunieti? Vai tas bija jaunības ekstrēmisms? Kāda stipra cilvēkā iespaids? Vēlme izjust asas sajūtas, darbojoties nelegālā organizācijā? Laikam bija visi šie elementi, taču galvenais, jūtot negaisu, tēvs cerēja, ka “godīgā” Padomju Savienība glābs Eiropu no briesmīgā, ātri augoša nezvēra – nacistiskās Vācijas. Cits cēlonis bija agri radusies sociālā taisnīguma apziņa. Domāju, ka bija vēl viens motīvs – tēva konflikts ar viņa vecākiem. Tēvs viņus, sevišķi savu māti, uzskatīja par sīkburžuāziskiem mietpilsoņiem. Viņam gribējās sadumpoties pret naudas un mantas varu. Kreisās idejas bija labi piemērotas šādai pozīcijai. Arī pēc kara tēvam bija ļoti komplicētas attiecības ar māti (Mavrika tēvs mira evakuācijā). Tēvs visādi palīdzēja savai mātei, finansiāli atbalstīja viņu, sūtīja mani apciemot viņu un apgādāt ar pārtiku. Tomēr jutu, ka no tiešiem konfliktiem viņš bieži vien izvairījās. Es biju starp viņiem vidutājs. Vecaimāte padomju sistēmu nesaprata. Viņa to nekritizēja, zinot sava dēla stāvokli sabiedrībā, bet viņa padomju sistēmā jutās kā eļļas piliens ūdenī. Viss, kas bija saistīts ar Padomiju, viņai bija svešs. Vārds “mēs” varēja attiekties uz dažādām valstīm, cilvēku grupām, bet nekad uz to, kas ir saistīts ar Padomiju. Runājot par valsts orgāniem un cilvēkiem, kas bija ar to saistīti, vecāmāte vienmēr lietoja citu vietniekvārdu – “viņi”. Arī tēva loma šajā sabiedrībā viņai nebija saprotama.

Kad kļuvu vecāks, es vecomāti iepazinu tuvāk. Tad viņa bija pavisam citā sociālā statusā nekā pirms kara. Kara laikā viņa zaudēja visu: vīru, dzīvokli, īpašumu, brāļus un māsas. Viņa dzīvoja mazā istabā piektajā stāvā, komunālā dzīvoklī. Lai nokļūtu virtuvē, vannas istabā vai atejā, vajadzēja iet caur trepju telpu. Pirms kara viņa nekad nebija strādājusi. Atgriezusies no evakuācijas, sāka strādāt bankā par grāmatvedi. Toreiz viņai jau bija pāri 50. Darbā viņu cienīja par kārtību, godīgumu un pedantismu.Latvijas Bankā viņa nostrādāja 25 gadus, nopelnīja nelielu pensiju un dzīvoja ļoti pieticīgi.

Būt ar viņu man bija interesanti – viņa gatavoja man kafiju Varšavas gaumē (vārīja pienā), lasīja un atstāstīja pieejamos franču un poļu laikrakstus. Tā bija komunistiskā prese, bet tomēr daudz interesantāka un atklātāka nekā padomju avīzes. Vecāmāte brīvi runāja četrās valodās. Viņa bija beigusi krievu ģimnāziju Varšavā. Poļu bija viņas dzimtā valodā, bet vecāku mājās runāja franciski, un vēlāk pēc laulībām ar vīru runāja vāciski. Viņa man daudz stāstīja par savu pirmskara dzīvi. Zēnam, kurš nekad nebija bijis ārpus Padomju Savienības, tie bija aizraujoši stāsti. Varu minēt vienu no tiem – toreiz vecaimātei bija 18 gadi un viņa kopā ar savu tēvu pavadīja laiku Bādenes kūrortā. Vecāmāte bija īsta skaistule, un viņu pamanīja jauns mākslinieks. Viņš uzmeta pāris skices, teica, ka grib viņu gleznot, un jautāja, vai viņa būs ar mieru pozēt. Viņa atbildēja, ka pati to nevar izlemt – jājautā atļauja tēvam. Tēva reakcija bija viennozīmīga – nekādā gadījumā: “Skaidrs, kas tam jaunajam cilvēkam ir prātā.” Vecaimātei no šī priekšlikuma vajadzēja atteikties. Tad mākslinieks atdeva viņai zīmējumus ar parakstu – Pablo Pikaso...

Un atkal jautājums: kāpēc manam tēvam nebija negatīvas attieksmes pret vāciešiem, ar kuriem viņš karoja un kuri nošāva lielāko daļu ģimenes? Kāpēc ar sievu Sofiju viņš bieži sarunājās vācu valodā? Tēvs paskaidroja, ka viņš ienīst fašismu, nežēloja nacistus kara laikā, bet dziļi ciena vācu kultūru un spēj atšķirt neliešus no tautas, etniskas grupas, valsts un reliģijas, kurai viņi pieder. Viņš iemācīja mani izvairīties no vārdā “visi”, neteikt: “VISI krievi, VISI latvieši, VISI ebreji, VISI vācieši, VISI, VISI, VISI”... Esmu pateicīgs tēvam par šo pamācību. Domāju, ka tās vērtība mūsdienu pasaulē vēl vairāk pieaugusi. Ceru, ka man izdevies nodot šo principu saviem bērniem. Esmu lepns, ka mana vecākā dēla kāzās bija viņa dažādu reliģiju draugi no Nigērijas, Krievijas, Omānas, Vācijas, Ķīnas, Indijas un Izraēlas. Tā ir tiešām internacionāla jaunatne.

Tēvs cīnījās pret vācu karaspēku uz nāvi, bet, kad karš beidzās, vairs neuzskatīja, ka vācieši ir ienaidnieki. Atceros šādu stāstu. Būdams pirmo reizi Rietumvācijā, Nirnbergā viņš pavisam nejauši satika bijušo vācu pulkvedi, kas kara laikā komandēja divīziju, kura stāvēja pretim Latviešu strēlnieku divīzijai, otrā frontes pusē. Toreiz vācu pulkvedis deva komandu manu tēvu, kas runājot vāciski kā vācietis un saduļķojot radio ēteru, likvidēt. Trīsdesmit gadus vēlāk bijušie pretinieki kļuva draugi.

Labi atceros, tēvs izstāstīja, kā pirmo reizi sagrīļojās viņa ticība Staļinam. Tas notika, pateicoties rakstniekam Vilim Lācim. Ārstu un kosmopolītu lietas laikā vecāki bija ielūgti pie Lāčiem. Māte strādāja kopā ar Veltu Lāci žurnālā Zvaigzne. Vienā brīdī Vilis Lācis pasauca tēvu tukšā istabā un jautāja, ko tēvs domā par pēdējiem notikumiem. Tēvs atbildēja, ka grūti iedomāties, bet nu laikam, ja avīzēs raksta, tad tā tas arī ir. Uz ko Vilis Lācis teica: “Netici!”

Citu reizi jautāju, kā viņš kļuva par nacionālo komunistu? Tēvs, kā daudzi citi, naivi cerēja, ka mājokli nevajag sagraut, ka to var iztīrīt un izvēdināt. Citiem vārdies, saglabājot humānos komunistiskos ideālus, var atvērt logus svaigam gaisam, atbrīvoties no totalitārisma, drūmās pelēkās ikdienas, ideoloģiskās demagoģijas un uzcelt sociālismu ar cilvēcisku seju. Šī ideja tēvam bija tuva ilgus gadus. Šodien mēs zinām, ka tā ir utopija, tomēr toreiz vēl bija ilūzijas. Jaunajā avīzē Rīgas Balss, kurā tēvs bija redaktora vietnieks, pirmajā lapaspusē veco komunistisko līderu vietā bija britu karalienes fotogrāfija un zem tās teksts par viņas aktivitātēm. Tēvs un viņa domubiedri turpināja soļot lieliem soļiem uz to, kas notika vēlāk perestroikas laikos. Bet Maskavā jau viss bija mainījies – bijušie staļinisti ņēma pārsvaru, un arī pats Hruščovs negribēja turpināt liberalizāciju.

Es visur tēvu pavadīju, un, kad pie mums bija ciemiņi, vienmēr piedalījos sarunās. Sarunas bija velnišķīgi interesantas, un es nepalaidu garām ne vārda. Pastāvīgi ciemiņi bija pazīstamie profesori: vēsturnieks Pēteris Krupņikovs, ekonomisti Bens Treijs un Žoržs Libermanis, akadēmiķis ķīmiķis Zālamans Hillers, estētikas profesors Pēteris Zeile. Ciemojās pie mums mātes draudzenes un kolēģes: rakstniece Zenta Jaunzeme un žurnāliste Velta Lāce. Un tad bija daudzi interesanti viesi no Rietumiem, liberāli noskaņotie intelektuāļi no Maskavas un Ļeņingradas. Tēvam vispār bija fantastiska spēja pievilkt interesantus cilvēkus. Tēvs un māte abi daudz lasīja vairākās valodās un ieteica, ko man lasīt. Pateicoties viņu nevainojamai gaumei, šodien, izlasot pāris rindas no grāmatas, varu pateikt, vai tā ir īsta literatūra, vai viendienas aktualitāte. Vecāki no ārzemēm saņēma grāmatas un žurnālus angļu un vācu valodā. Viņi lasīja tos un atstāstīja man.

Bez politikas un vēstures bija arī vairākas kopīgas nodarbības, kuras mums abiem ļoti patika: makšķerēšana, ogu un sēņu lasīšana, galda un lielais teniss. Kopīgi mūs interesēja radioelektronika, televīzijas tāluztveršana un pat antenas uzstādīšana uz jumta – tēvs taču gribēja kļūt par radio inženieri. Es turpinu šo tradīciju ar saviem dēliem. Un, ja man jautātu par maniem laimīgākajiem mirkļiem, es atbildētu tāpat, kā toreiz atbildēja mans tēvs.

Reizēm tēvam vajadzēja laipot. Viens tāds grūts brīdis bija, kad 1971. gadā sākās kampaņa pret Izraēlu. Tēvam kopā ar citiem pazīstamiem ebrejiem vajadzēja uzstāties pret mazo valsti, kuru bija aplenkuši līdz zobiem ar vismodernāko padomju kara tehniku apbruņoti ienaidnieki. Vajadzēja izlemt, ko darīt – emigrēt, vai palikt Latvijā un piedalīties pazemojošās konferencēs. Uz tēvā pleciem bija liela ģimene: mēs trīs bērni un divas vecāsmammas. Reiz tēvs, pēc šādas piespiestas uzstāšanās, man teica: “Kad izaugsi, brauc projām no šīs briesmīgās valsts.” Bet pats viņš bez šaubām bija izlēmis palikt Latvijā. Manuprāt, viņš bija pārliecināts, ka viņam Latvijā ir sava misija.

Labi atceros, kā reiz, vēl Brežņeva valdīšanas laikā, es paņēmu no plaukta grāmatu “Der Teufelspakt”, ko tēvam bija uzdāvinājis autors Sebastians Hafners. Uz vāka bija smaidoši Molotovs un Ribentrops, un vēl pārkrustoti nacistu svastika un padomju simbols “sirpis un āmurs”. Tēvs vienmēr ļāva man ņemt viņa grāmatas un citu literatūru. Taču šoreiz viņš mani brīdināja: “Šī grāmatā man ir ļoti svarīga, pienāks diena, kad es to izmantošu, tāpēc, lūdzu, lasi to manā istabā.” Pēc pāris gadiem tēvs gatavoja savu runu Radošās inteliģences plēnumam, un tad šī grāmata viņam pastāvīgi bija uz galda. Tad es sapratu, par ko tēvs runāja pirms gadiem. Tad arī es kļuvu par šīs runas pirmo klausītāju.

Šodien, kad tēvam aprit 100 gadi, es domāju par to, cik komplicēta bija viņa dzīve. Bija kļūdas, bija ļoti sarežģīti momenti. Tomēr vienmēr bija ticība labākajam, tēvs nekad nezaudēja cerību uz gaišāku, brīvāku, taisnīgāku dzīvi. Pat visbezcerīgākajos brīžos tēvs saglabāja aukstasinību un mēģināja kaut ko izmainīt uz labo pusi. Tas palīdzēja viņam izdzīvot kara laikā, un noturēties, un atkal pacelt galvu pēc kritumiem, kas sekoja pēc vairākiem politiskiem triecieniem.

Viens tāds trieciens īpaši palicis atmiņā: 1968. gada augustā, miglainā naktī, mēs atgriezāmies no ceļojuma uz Igauniju. Klausījāmies radio un sapratām, ka noticis kaut kas briesmīgs. Apstādinājām mašīnu un sākām klausīties tikko sadzirdamu staciju: “Padomju tanki Čehoslovakijā.” Vēl pirms pāris dienām tēvs bija uzstājies televīzijā un ar cerībām runājis par humānām izmaiņām padomju valstī. Toreiz tēvu stingri nosodīja, un bija pieņemti dažādi pazemojoši aizliegumi. Viss likās bezcerīgi, tomēr tēvs nezaudēja cerību un bija pārliecināts, ka arī šim ļaunumam pienāks gals. Ne jau velti LKP pirmais sekretārs Arvīds Pelše reiz nosauca tēvu par hidru ar vairākām galvām!

Šodien man patīk staigāt ar saviem dēliem. Mūsu pastaigās es viņiem bieži pārstāstu to, ko man savā laikā stāstīja tēvs. Viņi uzmanīgi klausās. Šīs atmiņas par tēva notikumiem neparasti bagāto dzīvi, kas tik cieši savijusies ar mūsu vēsturi, ir mans garīgais mantojums, ko es pakāpeniski nododu viņiem. Tas dod man cerību, ka atmiņas par manu tēvu nepazudīs šajā raibajā pasaule.


Līdzīga lasāmviela