Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Marts Pujāts.
Mūsu dziesma
“p-art”, Rīga, 2006
Beidzot mūslaiku dzeja izkāpusi no rāmjiem, kuros to ielikuši izdevēji – starp dārgiem suvenīrizdevumiem, kas sacenšas par gada skaistākās grāmatas titulu, un lētām skolas hrestomātiju burtnīciņām. Marta Pujāta jaunāko dzeju izdevuši viņa draugi, kuriem šī dzeja ir bijusi svarīga un vajadzīga. Domājams, ka tā arī nonāks iejūtīgu un ieinteresētu lasītāju rokās – šos stāstus par ikdienas pasaules pārsteidzošo fragmentārismu lasīt ir viegli un aizraujoši. Martam piemīt burvīga spēja saskatīt lietu, vārdu un pārdzīvojumu dīvainās saites, brīžiem viņš tās bravurīgi saplēš, brīžiem ļaujas sapīties aizvien ciešāk. Dažādos nenosakāma garuma dzejoļos jūtamas tik pazīstamās bailes pazaudēt mirkļa aizkustinājumu – kad paiet diena un nakts, un nākamajā rītā tu vairs neatceries un nesaproti, kas tik skaists bijis tajā frāzē, ko pateicis garāmgājējs, vai ainavā, ko tu pamanīji vilciena logā. Un tad vienīgā iespēja saglabāt aizejošo sajūtu, ir pierakstīt – tā, kā tas ir bijis tobrīd un tevī. “Pirms visa ir maziņa pauzīte/ tāds kā laiciņš pārdomām/ mirklis parunāt ar stiklu spodrinātāju.”