Čaga

Pirmoreiz ar šo dīvaino radījumu es saskāros pirms vairākiem gadiem, satiekoties ar mikologu Mihailu Višņevski, kurš cienāja ar čagas tēju un teica, ka profilaktiskos nolūkos un garšas dēļ dzer to katru dienu rīta kafijas vietā un iesaka to visiem, kas negrib saslimt ar vēzi. Otrreiz – Kauguru tirgū, kur mežavīrs Juris to pārdeva kopā ar citām meža dāvanām. Tikai pēdējā laikā, domājot par sēņu valstības īpatnībām, esmu ieskatījies strauji augošajā zinātniskajā literatūrā, kas veltīta šīs sēnes dziednieciskajām īpašībām. Čagas izpēte vēršas plašumā, jau padsmit gadus to pastiprināti pēta vairākos no lielākajiem farmācijas uzņēmumiem, turklāt šo gadu laikā tās izpētei, spriežot pēc anglisko publikāciju daudzuma, visticamāk, iztērēti vairāki miljardi dolāru, jo, lai atrastu efektīvu pielietojumu tās aktīvajām vielām, vajag gan laiku, gan naudu.

Visā izplatības areālā Ziemeļu puslodē to sauc no krievu valodas pārņemtā vārdā “čaga” (чага), taču krievu valodā tas nonācis no somugru komiešu valodas, kur tšak nozīmējot “sēne, sūklis”. Latviešu valodā to mēdz saukt par melno bērzu piepi vai – tā Initas Dānieles un Diānas Meieres “Lielajā Latvijas sēņu grāmatā” – par bērzu spulgpiepi. Kopš 19. gadsimta sākuma mikoloģiskajā literatūrā tās nosaukums mainījies daudzkārt – “slīpā beka” (Boletus obliquus), “slīpā daudzpore” (Polyporus obliquus), “slīpās putas” (Fomes obliquus), “slīpais korķis” (Phellinus obliquus) utt. –, līdz par vispārpieņemtu kļuva čehu botāniķa un mikologa Alberta Pilāta 1942. gadā ierosinātais nosaukums Inonotus obliquus – “slīpā šķiedrause”. Taču atšķirībā no citām piepēm čaga vismazāk atgādina koka ausis. Konstantīns Karulis savulaik, lūkojot pēc vārda “piepe” saknēm, saskatīja tur darbības vārdu “pīt”, taču, skaidrojot tā nozīmes veidošanos, min arī Mīlenbaha–Endzelīna vārdnīcas šķirkli “pempis” ar lietojuma piemēru “kuoks apmeties pempī, tas ir, aug tikai resnumā, dabū tādu kā vēderu”. Karulis norāda uz dažādos apvidos lietotiem piepes vārda radiniekiem – “pope”, “popis”, “piesa”, “poss” (Ernests Birzmanis savā 1897. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas ārstnieciskie stādi krāti un izstādīti no mag. E. Birzmaņa aptieku preču tirgotavas” min arī vārdus “pose”, “pesse”, “ķempis”) –, kā arī vārda sakņu tuviniekiem “pampa” (uztūkums, tulzna), “pampis” (resns, samircis koks).

Tā kā čagas tēju dzeru bieži, sekojot senai atziņai “lieto ēdienu kā zāles, lai zāles nekļūtu par ēdienu”, uzdrošināšos nepiekrist jau citēto cienījamo Latvijas mikoloģu norādei, ka tā ir “neēdama”, ja vien tam nepievieno – “dzerama” (viņas gan piemin, ka “čagu izmanto ārstniecībā”). Turklāt pasaulē arvien biežāk dzirdamas balsis, kas to sauc par “superēdienu”. Dzerama, protama lieta, ir nevis pati sēne, bet no tās pagatavots uzlējums vai tēja, turklāt, pareizi pagatavota, manām un daudzu citu garšas kārpiņām tā sagādā prieku. Lai gan čaga mēdz piemesties vairāku sugu kokiem, tās dziednieciskās īpašības, šķiet, rodas tikai savienojumā ar bērziem. Šīs sēnes sadraudzība ar bērzu kliegtin kliedz pēc cilvēku iesaistes – jo čaga iemīt bērzā caur kādu tā lūzuma vai ievainojuma vietu (gandrīz kā Koenam – “there is a crack in everything, that’s how the light gets in”¹), un, ja pēc gadiem pieciem nenovāc tās melno sklerotisko micēliju, kas no ārpuses izskatās pēc melnogles, koks var iet bojā. Ārstnieciskas īpašības čaga saglabā, tikai atrodoties uz vēl dzīviem bērziem, čagas uz mirušiem kokiem ir nevērtīgas. Ņemot vērā, cik latviešu folklorā svarīgs bērzs, grūti iedomāties, ka čaga šaizemē nebūtu lietota jau sen. Jau pieminētais Ernests Birzmanis 1897. gadā raksta tā: “Ar vienu malu pieaugusi pie lapu kokiem, sevišķi pie veciem bērziem vai viņu celmiem. No šīs piepes izgatavo iešķilšanai derīgo pleni jeb degli. Ārstniecībā lieto piepes brūnos, mīkstos audus kā līdzekli asins apturēšanai. Latviešiem šī piepe gan kā deglis, gan kā asins apturēšanai derīgs līdzeklis pazīstams. Bet arī jau Plīnijs pazīst abas šīs īpašības.” Piebildīšu, lai gan Plīnija bailes no sēnēm ir labi zināmas, man pagaidām nav izdevies atrast viņa “Dabiskajā vēsturē” kādu izteikumu par čagu vai kādu citu piepi.

Līdz šim visi mēģinājumi čagu audzēt mākslīgi un ātrāk uz citiem augiem, nevis uz bērza nav noveduši pie vērā ņemamiem rezultātiem: audzēt iespējams, taču nav iespējams iegūt pēc ārstnieciskajām īpašībām salīdzināmus rezultātus. No visiem cilvēkam zināmajiem augiem un sēnēm čagas antioksidējošo īpašību intensitāte desmitkārt pārsniedz jebkur citur dabā atrodamo. Ķīna un Japāna jau ilgāku laiku eksportē no čagas aktīvajām vielām radītus preparātus, dažkārt saucot to par “nemirstības sēni”. Augošā farmaceitiskā pieprasījuma dēļ un plašā iespējamā lietojuma dēļ vairāki bērzu birztalu īpašnieki Zviedrijā un Kanādā, varbūt arī citur, jau gadiem ieaudzina savos bērzos čagas. Kā jau minēts, tās nobriest piecu gadu laikā. Tās novācot, svarīgi saglabāt daļu no sacietējušā micēlija pie koka: tas gan ļauj iegūt nākamo krietno čagu pēc gadiem pieciem, gan neļauj čagai izēst un nogalēt tās mājvietu bērzu. Tāpēc Solžeņicina “Vēža korpusā”, kur čaga ir viens no svarīgākajiem personāžiem, kāda varoņa teiktais, ka čaga ir “bērza vēzis”, kas ļauj izārstēt cilvēka vēzi, savā pirmajā daļā ir apšaubāms izteikums. Tuvāk īstenībai nonāk divi citi Solžeņicina varoņi: “Tikai Mursalimovs ar Jegenberdijevu pie sevis saprata tā, ka arī šeit – stepē un kalnos – noteikti ir tas, kas viņiem vajadzīgs, jo katrā zemes vietā viss paredzēts cilvēkam, vajag tikai zināt un prast.”