Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mikelandželo Antonioni
Aptumsums, 1962
L’eclisse, Michelangelo Antonioni
Kad izjūk divu cilvēku attiecības, iestājas depresīva tukšuma sajūta, nonākam aptumsuma krēslas zonā, un ierastā vide kļūst sveša, ikdienas dzīve liekas absurda un bezjēdzīga. Tāpēc Vitorijas (Monika Viti) pastaiga naksnīgajā pilsētā viņā izraisa baiļu un trauksmes sajūtu: trošu ritmiskā un metāliskā klaudzoņa pret stadiona karogu mastiem, no augsta rakursa filmētais kadrs, kurā Vitorija liekas pavisam sīka, salīdzinot ar dīvaino skulptūru uz masīvā pjedestāla, rada atsvešinātības un apjukuma sajūtu. To nemazina iepazīšanās ar Pjēro (Alēns Delons), skūpsta ainas ir mehāniskas, bez jebkāda jutekliskuma, bet skūpsts, kad abus šķir loga rūts, ir tēls, kas apliecina intīmu attiecību neiespējamību kā Magrita gleznā. Abu tikšanās koku paēnā pie kādas jaunbūves ir tikai rituāls, bet filmas noslēgumā šis pats ielas stūris ir pamests un tukšs kā rēgu pilsētā, paliek tikai atmiņas par abu agrāko klātbūtni šai vietā.
Bažīgo svešinieku seju tuvplāni, garais kadrs, kad redzams tikai ielas asfalts, uz kura krīt koka zaru ēna, vēja šalkoņa koku lapotnēs un cita pēc citas iedegtās pilsētas laternas, kad pilsēta ieslīgst tumsā, ir kā tēlu lauskas, pirms filmas noslēgumā ekrānu pārņem žilbinoša laternas gaisma un uz mirkli ieskanas neirotiski griezīga skaņa. Dzīvē diemžēl viss parasti beidzas daudz vulgārāk, jo tās izskaņas mirkļus mēs nevaram samontēt un pārvērst par mākslas darbu.