Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mikelandželo Antonioni
Nakts, 1961
La notte, Michelangelo Antonioni
Filmas iesākumā mēs redzam, ka Džovanni un Līvija slimnīcā apciemo mirstošu draugu, un drīz vien skaidrs, ka beigām tuvojas arī viņu mīlestība. Aiz loga ieskanas sirēnas, debesis šķeļ lidmašīnas, ielās iestrēgst automašīnas; vēlāk Līvija aizklīst arvien tukšākās ielās; pat māju sienas izskatās neizbēgami vientuļas. Antonioni, šķiet, nekad nenogurst no skatīšanās, ar garajiem kadriem dodot laiku arī skatītāja iztēlei. Gaismai satumstot, Līvija pa nomali klīst tik ilgi, ka pamestās vietas liek domāt – iztukšota vienkārši ir viņas dzīve. “Nakts” intonācija ir smeldzīga, ievedot vientulības pusē; tā vien šķiet, ka saviesīgās dzīves ainas (īpaši snobiskās viesības, kas tiek svinētas par godu zirga jubilejai) pieļauj tikai divas iespējas: cilvēki ir vai nu vientuļi, vai arī stulbi (Monikas Viti Valentīna ir izņēmums). Antonioni 60. gadu melnbalto filmu ainavām, var teikt, piemīt jūtas, tāpēc uz “Nakts” galveno varoņu siluetiem no rīta pļavā ar pāris kokiem gadiem uzkrātās sarunas pavadījumā ir gandrīz nepanesami grūti skatīties. Bet varbūt šo svarīgo vārdu bezjēdzība arī ir iemesls, kāpēc Mastrojāni spēlētais rakstnieks Džovanni neatceras, ka mīlestības vēstuli sievai (“tava āda mirdz no dzīves”) kādreiz rakstījis viņš pats.