Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Mišels Pasturo
Viduslaiku Eiropas simbolu vēsture
Sanktpēterburga: Aleksandrija, 2012
Viduslaiku doma tiecās asi pretstatīt cilvēku, kas radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības, dzīvniekam – nepilnīgai un pat nešķīstai būtnei. Taču daži viduslaiku autori pauduši zināmu izpratni par cilvēka radniecību ar dzīvnieku – ne tikai bioloģisku, bet arī transcendentu. Pirmā tendence dominēja, ar to Pasturo izskaidro faktu, ka “cilvēka un dzīvnieka pretnostatījums, izceļot cilvēka vērtību, beigās noved pie tā, ka par dzīvniekiem tiek runāts nepārtraukti, tos piemin katra vārda galā, izmanto kā atslēgas figūras katrā metaforā, visos “piemēros”, visos salīdzinājumos”, turklāt aizliedz pārģērbties par dzīvniekiem, atdarināt dzīvnieku uzvedību un uzturēt ar dzīvniekiem attiecības. Otra tendence, protams, bijusi izteikta vājāk: proti, no Aristoteļa darbiem pamazām izfiltrētā ideja, ka dzīvās būtnes vieno kas kopīgs, un Asīzes Franciska piemērs, ko saista ar apustuļa Pāvila vārdiem: “.. arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” To, ka Kristus piedzima kūtī, vērtēja kā pierādījumu pieņēmumam, ka Pestītājs nācis, lai glābtu arī dzīvniekus, un viduslaiku Sorbonā tika spriests, vai dzīvnieki jāuzskata par būtnēm, kas morāli atbildīgas par savu rīcību. Pasturo detalizēti apraksta ziņas par tiesas prāvām pret dzīvniekiem. Bet secinājums, kas mani tomēr pārsteidza mazliet nesagatavotu, ir – ka interese, ar kādu viduslaiku Rietumi uzlūkoja dzīvniekus, rāda, ka tieši kristietība dzīvniekiem kļuva par reālu iespēju uzlabot savu stāvokli, jo senajos laikos un antīkajā pasaulē par dzīvniekiem šādas intereses nebija.