Moriss Pialā "Par mūsu mīlām", 1983

Moriss Pialā

Par mūsu mīlām, 1983

À nos amours, Maurice Pialat

Selindžers ir vienīgā intonācija, caur kuru, vismaz literatūrā, ir vēlēšanās laiku pa laikam atgriezties pie parasti smagās pusaudžu tēmas; tajā viegli iekrist pārliekas nopietnības slazdos. Jaunieši, vasara, saule, jahta, iedeguši augumi – filmas pirmajos kadros redzamā bezrūpība, drīz vien kļūst skaidrs, ir šķietama. “Par mūsu mīlām” ir nopietna filma: tieša, skarba, taču tajā pašā laikā aizkustinoša. Galveno lomu filmā – vienlaikus meitenīgu un piedauzīgu, brīžiem saprātīgu un tad uzreiz nedomājošu –, jaunieti Suzannu, neticami labi (pirmā loma) spēlē sešpadsmitgadīgā Sandrina Bonēra, un spēlē viņa tā, it kā patiešām jau zinātu to, ko zina viņas varone: viss skaistākais dzīvē jau ir bijis (viņas pirmā mīla), cilvēks ir vientuļš, nesaprasts, vienīgi sekss sniedz patīkamu iespēju nedomāt. Pats Pialā filmā spēlē Suzannas tēvu – te maigu un saprotošu, te neciešamu un bargu. “Jūs visi esat skumjie; viss, ko jūs darāt, ir skumji,” tēvs saka pašapmierinātajiem jauniešiem pie viesību galda. Bet skumji varbūt ir tas, ka pat kino nav nedz labo, nedz slikto un nav acīmredzot nekādu pretrunu, ka viens pret otru – pusaudži vai pieaugušie – izturas vienlaikus “ar mīlestību un derdzību”, kā teiktu Selindžers.