Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Muhammads Solihs
“Publicistika”
“Bilgeoguz”, 2005
13. maijā paiet gads, kopš Uzbekijas pilsētā Andižanā, apspiežot protestus, tika nošauti simtiem cilvēku. Nevienam tā arī neatļāva pārliecināties, cik īsti, diktators Karimovs bija sašutis, ka tiek apšaubīts oficiāli atzītais skaitlis 176, prese bieži minēja 500; grāmatā lasāma Uzbekijas opozīcijas līdera, politiskā trimdinieka Soliha detalizētā uzstāšanās ASV kongresā: nogalināti ap 1000, ievainoti ap 3000. Līķi aprakti masu kapos, pa 15-20 vienā, daļa iemesti Karasu upītē, daļa aizvesti uz Taškentu, 18 avioreisi vienas nakts laikā, pa 35-40 ķermeņiem vienā lidmašīnā. Nav saprotams, vai vajadzētu uzskatīt, ka tā ir samērīga cena par to, ka amerikāņi beidza terorisma apkarošanas vārdā balstīt režīmu, kas ar savām represijām provocē radikālismu un terorismu, lai pats varētu visus baidīt ar prognozēm, ka, gāžot Karimovu, vietā nāks nevis demokrātija, bet “viduslaiku kalifāts”. Katrā ziņā laukums Andižanā bija nost no acīm, bet Latvija pieder pie demokrātiskajām valstīm, ko Karimovs ir pagodinājis ar draudzīgo vizīti. Grāmatā ir Soliha raksti un intervijas, arī slavenā telefona saruna, kurā Karimova uzdevumā tiek pasūtīta viņa noslepkavošana, Indiānas universitātē veikts pētījums par dzejnieku Solihu un 1979.-1995. gada politiskajām pārmaiņām Uzbekistānā, un savāda vēstule Karimovam, kurā ir runa par nafsu, kādu ģimenes fotogrāfiju un Dieva sūtītu odu valdnieka Namruda smadzenēs.