Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Olga Sedakova
“Proza”
“En Ef Kjū/Tu Print”, Maskava, 2001
“Proza” – tieši tik uzkrītoši nepretenciozi skan nopietnās krievu dzejnieces un filoloģes Olgas Sedakovas gandrīz 1000 lappušu biezais rakstu, atmiņu, eseju, pētījumu un piezīmju sējums. Tā lasīšana izraisa apmēram tādas pašas jūtas, kādas pārņem viņas klātbūtnē: kļūst neizbēgami neērti par savu raupjību. Viņas nopietnība ir apzināts solis, un šis solis ir pretī kanoniskajai pareizticībai. Taču arī lasīt kristīgo prozu var būt grūti, ja lielie sākumburti vairākos vārdos kādu mulsina kā sliktas gaumes iezīme. Tomēr: šis tonis ļauj domāt, ka ar tevi runā nopietni. Piemēram, tā: “Bet es vēl ceru uz ko labāku priekšā – uz vecumu, kas līdzinās zemei, pretī kurai tiecas jebkas, kas uz zemes. Vecmāmiņas dēļ es iemīlēju vecumu. Un pateicoties Rembrantam.” Bet visvairāk esmu Sedakovai pateicīgs par pelēm: viņa atceras, ka pirmais laika pārdzīvojums viņu piemeklēja apmēram četru gadu vecumā, kad Durova cirkā dresētas peles pēkšņi iesēdās vilcienā un aizbrauca. “Un te es sapratu, ka viņas patiešām aizbrauca, un līdz ar viņām aizbrauca viss: tā jau vairs nebūs nekad. Bija, un nav, un nebūs.”