Osips Mandelštams. "Laikmeta trokšņi"

Osips Mandelštams
Laikmeta trokšņi
Vagrius, Maskava, 2006

Ja neņem vērā manierīgās un nesaprotamās Andreja Bitova “atmiņas par Mandelštamu”, kurās katra rindkopa nodod priekšvārda autora vēlmi ierakstīt šajā grāmatā arī sevi, Mandelštama prozas krājums, kurā iekļauti darbi “Laikmeta trokšņi”, “Feodosija”, “Ēģiptes marka”, “Ceturtā proza” un “Ceļojums uz Armēniju”, līdzās pašpasludinātā vienīgā Krievijas sudraba laikmeta pakaļpalicēja Georgija Ivanova pārspīlēto atmiņu krājumam “Pēterburgas ziemas”, ir grāmata, kurā aprakstītās ainas nu jau kļuvušas un pārveidojušās par manām atmiņām, kas man, saprotamu iemeslu dēļ, pašam nekad nav piederējušas. Gāzes laternu blāvā gaisma, zirgu kamanas piesnigušajās Pēterburgas ielās, no nabadzīgām franču ģimenēm nākušas auklītes, bērnu svētki vasarnīcā Somijā, Dubultu pludmales provinciālais šarms un žāvētas butes, Kurzemes ebreju īpašais akcents un pirmoreiz pie vecvecākiem Rīgā nākusī atskārta, ka ebreju mājoklī smaržo īpaši, ne tā kā pie citiem. Tagad visas šīs prozaiskās ainas un detaļas manā dzeju iegaumēt nespējīgajā apziņā pārvērtušās, es atvainojos, par Mandelštama poēziju. Kaut vai tikai viens laikmeta troksnis - “neskaitāmo zobārstu pacientu vaidi” Rīgas jūrmalā Mandelštama bērnībā, kas, protams, atbalsojas Ivanova vērojumos par dzejnieka (vai varbūt dzejnieku?) zobu mūžīgi bēdīgo stāvokli.