Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Arī miera un mērenas politiskās kārtības laikos bibliotēkas savus grāmatu krājumus mēdz ne vien papildināt, bet arī šķirot un no šādām tādām grāmatām atbrīvoties. Parasti gan tas notiek klusi un nemanāmi, nekādi ugunskuri pilsētu laukumos netiek kurti, jo jau pati doma, ka no bibliotēkām vispār kaut kas tiek “izmests”, vismaz daļai sabiedrības liek justies neērti, šķiet satraucoša, pat aizdomīga – vai gan nav dzirdēts par gadījumiem, kad negodīgi bibliotekāri kā nevērtīgas sēnalas slepus izsolēs iztirgojuši bibliogrāfiskus retumus. Kad par šo praksi, kas angļu valodā iemantojusi eifēmistisku apzīmējumu “ravēšana”, padzird plašāka publika, bibliotekāriem nākas taisnoties. Pirms gadiem astoņiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas pārstāvji bija spiesti presē skaidrot, ka nav makulatūrā nodevuši vērtīgus retumus, bet pie Kalifornijas Universitātes bibliotēkas reiz esot rīkotas pat demonstrācijas ar saukļiem “Pārstājiet nolaist asinis mūsu bibliotēkai!”. Divas Mičiganas bibliotekāres, Mērija Kelija un Holija Hibnere, ir izveidojušas vietni, kurā tiek uzkrāta informācija par grāmatām, kas jau tikušas vai, visticamāk, tiks drīzumā “izravētas”. Tur atrodami tādi izdevumi kā “Ievads frisbija mešanā”, “Aizraujošā palielināšana” (rokasgrāmata fotogrāfiem), “Dievs, rīkste un jūsu bērna ķermenis jeb Mīlošu kristīgo vecāku pedagoģijas māksla”, “Tālruņa sakaru pamati” u.c. Un, lai gan kādam no šiem izdevumiem varbūt vēl arvien atrastos pa aizrautīgam lasītājam, pēc šī kataloga pārlūkošanas vieglāk būs izprast “ravēšanas” motīvus.