Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pēteris Vasks
Plainscapes
2012, Ondine
Taisna kā apvāršņa līnija
Bērnībā es brīnījos – kā tas tā var būt, ka tad, kad tu izej ārā, visur, kur vien paskaties, ir redzams viens un tas pats – klajš, līdzens lauks un pie apvāršņa tumšzila mežu līnija. Pa labi – lauks un tālumā mežs, pa kreisi – tas pats. Pat aizbraucot kaut kur tālāk no mājām – uz bērnudārzu vai skolu –, arī tur bija līdzīgi. Acīmredzot tas ir kāda optiska efekta rezultāts, es toreiz nospriedu un pārstāju brīnīties. Es nezināju, ka patiesībā tā bija dzimtene. Zemgales ainava. Un citur, pat pavisam netālu, bet jo īpaši citās, eksotiskās un krāšņās zemēs, viss izskatās pavisam citādi. Ir kalni, ir aizas, ir ūdenskritumi un debesis pavisam citā krāsā. Bet līdzenā, taisnā mežu līnija pie apvāršņa ir kaut kas tāds, kas pieder tikai man. Šķiet, tieši par to ir šī mūzika. Par neatkārtojamo un vienīgo līdzenuma ainavu, kurā mēs jūtamies kā mājās, jo te esam piedzimuši un te vēlamies nomirt. Vaska mūzika, lai arī to izpilda lieliskais Latvijas Radio koris, ir ļoti instrumentāla – balsis saplūst vienā un pārtop par ainavas elementiem, dabas stihijām vai varbūt tām netveramajām, lai arī labi sajūtamajām būtnēm, ko mūsu senči dēvēja par mātēm – Vēju māti, Mežu māti, Jūras māti, Zemes māti.