Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Pjetro Džermi
Tā šķiras itālieši, 1961
Divorzio all’italiana, Pietro Germi
Kādreiz likās, ka šī ir viscaur jautra filma; tagad arī, bet mazāk. Katrā ziņā vajag mācēt skatītājiem likt just līdzi Marčello Mastrojanni pievilcīgajam, taču, tagad pamanu, šovinistiskajam baronam Fefem, kurš grib tikt vaļā no kaitinošās sievas (viņai, protams, ir ūsiņas), lai apprecētu jauno, skaisto māsīcu (viņai – krūtis). Mastrojanni Fefem šajā filmā ir trīs lomas: sabiedriskā, ko pieprasa Sicīlijas konservatīvās tradīcijas, vīra un dēla loma viņa skaisti noplukušajā palaco un trešā, visjautrākā, kad viņš fantazē, piemēram, kā izvāra sievu ziepēs. Sicīlijas klimats ir kā radīts kino: žilbinošā gaismā garām barokālajām Katānijas un Raguzas ēkām slīd melnā ģērbta sabiedrība; smacīgā, žalūziju ieskautā istabā, pie ieslēgta ventilatora atlaidies, par kairo māsīcu sapņo Fefe. Filmas scenārijs ir tikpat asprātīgs, cik apšaubāms 587. pants (atcelts drīz pēc filmas), saskaņā ar kuru kaislības un goda motivētam noziegumam piemērojams mazāks sods. Pjetro Džermi pēc pēckara neoreālisma drāmas, tāpat kā daudzi citi itāļu režisori, pievērsās komēdijām, izspēlējot siloģismu: cilvēkiem piemīt kaislības, kaislības ir smieklīgas, cilvēki ir smieklīgi.