Precīza izslēgšanās

Marka Rotko nr. 7 un nr. 203. Kristiana Boltaņska “Sirdspuksti”. Kriša Salmaņa “Sarkanā poga”.

Kad izdodas aizmirst neieslēgto brīdinājuma zīmi “bīstami – gāze”, kas liek domāt, ka vajadzības gadījumā mani var izslēgt kā mušu ar dihlofosu, kad izdodas nedzirdēt muzeja uzraudzes telefonsarunu, kad projām aizklakšķina ātri ieskrējušas ģimenes soļi, mani ievelk tumša migla.

Kādu minūti, varbūt divas, smags, pelēkzils tukšums pārņem visu redzesloku. Esmu nomierinājies un guļu uz muguras ezerā. Ir nakts bez mēness, smagais ūdens ir apņēmis mani, zemes gravitācija ir pārstājusi vilkt sev klāt un lauzt kaulus. Tumšs, lēni pulsējošs miers. Varbūt, kad no pārgrieztas artērijas iztek asinis, ir līdzīga sajūta?

Kaut kas ieņirbas, sakustas, mutē ie­smeļas ūdens, un līdzsvars pazūd. Es atkal redzu gleznu. Audekls, otas švīkas, lampu gaisma, “bīstami – gāze” brīdinājums joprojām nedeg.

Ar Rotko gleznām ir citādi nekā ar pārējām, kas jāvēro pa gabalu ar viegli piešķiebtu galvu. Rotko gleznas nav jēgas skatīties datorā un grāmatās, tās var tikai piedzīvot. Tepat, netālu no padomju blokmājām un krievu disko bāriem.

Pirmo reizi izkust Rotko gleznā man izdevās sen kādā muzejā, sekojot lasītajam par viņa darbu skatīšanos. Ir jānostājas tuvu gleznai, cik tuvu var, pirms brīdinājuma sirēna iekaucas. Autors ir norādījis, ka vēlamais attālums ir kādi 40 cm, Daugavpilī signalizācija ieaurojas pie aptuveni 45 cm. Kad skatpunkts atrasts, jāmēģina neskatīties uz detaļām, bet izplūdināt skatienu. Pēc kāda laika pazūd gleznas malas, vēlāk visas krāsas pārvēršas vienā tonī, un tad durvis atveras. Rotko spēja iziet pa šīm durvīm un neatnāca atpakaļ. Viņš uzzināja arī, kāda sajūta pārņem, kad no artērijas izplūst asinis.

“Mums māksla ir ceļojums nezināmā pasaulē, kuru pētīt var doties tikai tie, kas vēlas riskēt,” teicis Rotko.[1. Kopā ar Ā. Gotlību sarakstītais paziņojums uzskatāms par pirmo abstraktā ekspresionisma manifestu. Publicēts The New York Times 1943. gada 13. jūnijā.] Par riskēšanu runā arī kāds cits mākslinieks, kura sirds uz kādu brīdi pukst Latvijā. Biogrāfiskā grāmatā Kristiāns Boltaņskis saka: “Man nav bijusi normāla dzīve, bet es domāju, ka izvēle kļūt par mākslinieku ir izvēle dzīvot cita veida dzīvi, tādu, kurā tu vienmēr uzņemies lielākus riskus. Tā nav par to, kā būt labam māksliniekam, – tā ir par to, kā būt izcilam māksliniekam. Tā ir spēle uz augstām likmēm. Ja tu uztver mākslu nopietni, tu spēlē uz augstām likmēm.”[2. Boltanski, Christian; Grenier, Catherine. The Possible Life of Christian Boltanski. Boston, Museum of Fine Arts, 2009.]

Turpat, blakus Boltaņskim, ir izstādīts darbs, par kuru joprojām domāju. Kriša Salmaņa “Sarkanā poga” ir vizuāli necils darbs, kur redzams nieks – sarkana poga. Nospiežot to, tiek pārraidīts signāls uz mākslinieka kājai piestiprinātu ierīci, kas iešauj viņam ar strāvu. Prātojot par mūsu ikdienu, kad ar sava datora sarkanajām pogām sūtām citiem mazus triecienus, aizdomājos par to, vai šādu darbu ir iespējams nopirkt kolekcijai, kā citus normālus darbus. Pieņemu, ka varētu iegādāties pogu un strāvas verķi, bet tas vēl nav mākslas darbs. Pat ja kolekcionārs nopirktu verķus ar visu Salmani, kurš tos vairs nedrīkstētu novilkt, arī tad viņš būtu ieguvis darbu tikai uz Salmaņa dzīves laiku. Kad Krišs būs veļu valstībā, paliks poga, elektrības kastīte un atmiņas. Sanāk, ka šo darbu principā nevar iegādāties, nevar pat īsti nopirkt dokumentāciju, kā vairumam performanču, jo ko gan šeit lai dokumentē – kā Krišs iet pa ielu un viņam saceļas spalvas, saņemot kājā jaunu triecienu? Salmaņa darbs ir apbrīnojami precīzs, jo tur gandrīz nekā nav, tikai ideja un atmiņas.

Boltaņskis par ideāli precīzu darbu saka šādi: “Skatītājam ir jāierodas, viņam pirms tam nav nekādas nojēgas par to, kas notiek, un tad viņš noģībst.”[3. Turpat, 204. lpp.] Ir skaidrs, ka šādu reakciju nevar izkalkulēt, tas ir risks, par kuru var nākties samaksāt ar savu neizdevušos mākslinieka karjeru, bet, no otras puses, – ja izdodas, kas gan vēl var būt iespaidīgāks par precīzu mākslas darbu? Ja nu vienīgi raķetes palaišana no kosmodroma, vērojot to klātienē.