Igns Staškevičs. „Dzīve ar nedzīvu vīrusu”. Eseja. 2020.
Igns Staškevičs sāk ar bioķīmiju un nonāk pie dzejas. Starp šiem diviem punktiem viņš pārvietojas cauri pandēmijas politikai, uzņēmumu tiesībām, mākslīgajam intelektam un ļaunprogrammatūrai, un ir jāatzīst, ka šis kustības trajektorijas veids, šis domāšanas žests, ir esejas labākā daļa. Vīrusi, mums stāsta Staškevičs, nav dzīvas būtnes, jo tie nespēj uzturēt homeostāzi. Taču tie spēj nogalināt. Šis ir vienkāršs un asus novērojums, un autors to izmanto kā svirtu plašākam jautājumam: kas vispār nozīmē apdraudēt, ja apdraudētājs nav dzīvs?
Vieta, kur eseja kļūst patiesi interesanta, ir trešdaļā, kad Staškevičs pārstāj runāt par vīrusiem un sāk runāt par dzejoļiem. Viņa draudzene no Viļņas literātu aprindām apgalvo, ka patiešām poētisks teksts darbojas kā dzīva radība. Tas ir vienmēr vērsts uz mērķi, noraidot visu traucējošo vai nevajadzīgo. Šo teleoloģiju Staškevičs salīdzina ar ļaunprogrammatūras teleoloģiju: abas formas ir mērķorientētas, abas spēj destabilizēt sistēmu, abas var kļūt par apdraudējumu. Salīdzinājums ir elegants. Tas ir arī, manuprāt, daļēji neprecīzs.
Ļaunprogrammatūras mērķis ir izplatīšanās. Tā vairojas, pielāgojas, aizpilda tukšumu. Tās teleoloģija ir reproduktīva. Dzejolim, savukārt, ir pretēja attiecība ar telpas aizpildīšanu. Bruno Šulca noveles “Kanēļa veikali” (1934) uzrakstīja par to, kā valoda var darboties kā dzīva matērija, kas paplašinās un mutē, tomēr šī paplašināšanās nav reprodukcija: tā ir kodolizšķīšana uz iekšu, nevis uz āru. Dzejoļa mērķis nav izplatīties pēc iespējas plašāk, bet gan sasniegt precizitāti, kas padara to nereproducējamu. Pavels Celāns, kurš rakstīja vāciski par to, kas ar vāciešiem notika, radīja tekstus, kas vairāk atgādina neizplatāmu slimību nekā vīrusu: katra lasīšana ir specifiska infekcija, kas neparādās otrreiz vienādi.
Šis nav tikai teorētisks jautājums. Staškevičs raksta pandēmijas kontekstā, 2020. gadā, kad Lietuvas valdība bija nolēmusi, ka iedzīvotāju ķermeņi ir valsts kompetencē. Aizliegums pārvietoties, obligātās maskas, restorānu slēgšana. Autors to apraksta bez sentimenta, gandrīz klīniski, un aptaujas, ko viņš citē, ir neomulīgi ticamas: sabiedrība vēlējās vēl stingrākus ierobežojumus. Šeit Staškevičs pieskaras kaut kam, ko nespēj pilnīgi izskaidrot, un ko, manuprāt, nevajadzētu atstāt bez komentāra. Ierobežojumi nebija uzlikti pret sabiedrības gribu. Tie izauga no tās. Karantīna bija kolektīva pašnorādes struktūra, ko iedzīvotāji uzskatīja par savu.
W. G. Zebalds, rakstot par vācu kara pēcatmiņu, fiksēja līdzīgu mehānismu: no noteiktas traumas izaug nevis atmiņas nevēlēšanās, bet gan aktīva vēlme pēc disciplīnas, kā aizsardzības mehānisms pret haosa atkārtošanos. Lietuva, Latvija, Igaunija vēsturiski apguvušas šo refleksu ļoti labi. Pandēmija šeit nebija vienīgi bioloģisks notikums. Tā aktivizēja iemācītu pakļaušanās instinktu, kas gadu desmitiem gulēja zem virsmas.
Tomēr Staškevičs nav pesimists. Esejas beigas virzās uz kaut ko, ko viņš pats sauc par “jaunu prāta kripatu”: domu, dzejoļa, programmatūras vai vēl kāda bērna dzīvo formu. Šis uzskaitījums ir gandrīz naivs savā optismismā, un tomēr tas ir godīgs. Prioni, vīrusi, ļaunprogrammatūra, dzejolis, bērns: tas ir evolūcijas un kultūras secīgu sarežģīšanās kārtu uzskaitījums. Katrs nākamais elements ir sarežģītāks, mazāk paredzams, grūtāk kontrolējams.
Jautājums, kuru Staškevičs neuzdod, bet kuru eseja provocē, ir šāds: ja dzejolis tiešām darbojas kā organisms, tad kāda ir tā ekoloģija? Ar kādiem tekstiem tas mijiedarbojas, ko tas ēd, ko izelpas gaisā atstāj aiz sevis? Latvijā šī jautājuma atbilde nav uzkrītoša. Dzejas ekosistēma te ir maza: daži simti lasītāju, divi vai trīs laikraksti, kas vēl drukā kritiku, retums izdevniecību ar pietiekami platu skatījumu. Šādā vidē dzejolis var izdzīvot tikai kā ļoti specializēts organisms, kas spēj pastāvēt ar minimālu vielmaiņu.
Igns Staškevičs raksta lietuviski un par Lietuvu, taču šī eseja pieder pie tekstu kopas, kas runā par visām trim Baltijas valstīm vienlaicīgi. Pandēmija te nebija vietēja parādība, kas notika katrā atsevišķi. Tā bija kopīgs tests, kas deva dažādus rezultātus pēc novērojuma, bet līdzīgus pēc iekšējās loģikas. Mums visiem bija jātiek skaidrībā ar to, cik daudz mēs esam gatavi atdot, lai paliktu dzīvi, un kādu cenu šī dzīvošana maksā tiem, kas par mums pieņem lēmumus.
Dzejolis, ko Staškevičs nepiemin, bet kuru viņa eseja liek atcerēties, ir Knuta Skujenieka 1960. gadu darbs no soda nometnes: teksts, kas rakstīts apstākļos, kur dzīvošana bija tieši tāda pati administratīva kategorija kā šobrīd, un kur vārdi bija vienīgā forma, kas darbojās kā organisms ārpus uzraudzības diapazona. Varbūt tā ir dzejolim raksturīgākā homeostāze: ne izdzīvošana, bet precizitāte ekstremālos apstākļos.
