Katram savs

Kā reiz precīzi atzīmēja Ilmārs Šlāpins, visi mēs mazliet esam ebreji. Ar prieku atskārtu, ka šajā numurā mēs sarunājamies tikai ar ebrejiem. Manuprāt, lielisks sveiciens latviešu intelbeņķu skaudībā un bailēs izauklētajam antisemītismam. Triviāla asociāciju virkne mani ātri noveda pie Būhenvaldes vārtiem, kur ironiski ciniskā veidā stāv rakstīts “Jedem das Seine” – “Katram savs”. Vārdos ietvertā doma ir vismaz tikpat veca kā Platona “Valsts”, kur taisnība jeb taisnīgums raksturots vārdiem: “Taisnīgums ir darīt savu un nenodarboties ar daudzām lietām.” Starp Platonu un Būhenvaldi, protams, var atrast gan Ciceronu, kas, runājot par dievu dabu, saka: “Taisnīgums iedala katram savu (suum cuique),” – gan pazīstamāko vācu antisemītu Martinu Luteru, kuram, šķiet, šī frāze īpaši gāja pie sirds, gan Johanu Sebastiānu Bahu, kas 1715. gada nogalē kā vienu no savām ikmēneša Veimāras galmam radītajām kantātēm sacerēja “Nur jedem das Seine”, kuras vārdu autors, galma dzejnieks Salomons Franks, atspērās no tās nedēļas evaņģēlija lasījuma – pēc Mateja 22:21, kur skaidri un gaiši teikts: “Atdodiet cēzara [lietas] cēzaram, dieva [lietas] dievam.”

Pat šāds epidermālā reālisma skats uz šī izteikuma vēsturi ļauj ieraudzīt, ka teikums saprotams dažādi. Ko tieši Būhenvaldes dizaineru un sabiedrisko attiecību nodaļas speciālisti ielika šajos vārdos, man slinkums noskaidrot, taču skaidrs, ka vārdus, kurus var saprast dažādi, katram nākas saprast pa savam. Tad nu es naivi iedomājos, ka varbūt arī viņiem bija slinkums domāt un viņi šajos vārdos ielika kādu fatālu nozīmi, teiksim, “katrs saņem to, ko pelnījis” vai tamlīdzīgu stulbību. Šo vārdu spēks saindējis vācu valodā pašu vārdkopu, un Vācijā neviens nevar nevainīgi – vienalga kādā nozīmē – pateikt “katram savs”. Man arī vēl pavisam nesen rādījās, ka šajos vārdos ir kas nežēlīgs, nejūtīgi skarbs, pat necilvēcīgs. Taču skaidrs, ka to saka tikai māņi un maldi. Tad kā šos vārdus saklausīt tā, lai tie negriež ausīs un neizraisa nežēlīgas asociācijas?

Viens variants varētu būt – ieraudzīt šajos vārdos nepabeigtu frāzi, kas sauc pēc papildinājuma. Piemēram, katram savs laiks, katram savs stāsts, katram savs gadījums, katram sava vēsture, katram sava dzīve, katram sava doma, katram sava nāve. Un, atceroties talmūdiskos vārdus, kurus Spīlberga Šindleram no zelta zobiem veidotā gredzenā iekala vecie izglābtie ebreji, – “tas, kurš izglābj vienu dzīvību, izglābj visu pasauli” vai kaut kā tamlīdzīgi –, šī frāze vairs nav ne indīga, ne kaitīga. Katram savs. Nevis diemžēl katram savs, bet cerams, katram savs. Katram, kurš atrod savus vārdus un padomā savu domu, rodas sava dzīve, katram, kurš nonāk pie savas dzīves, var būt arī sava nāve, ne tikai savs gadījums un savs stāsts. Vai, piemēram, katram sava māja, ar domu, ka katrs par savām mājām var atzīt to, ko grib, – pieliekamo, kur var paslēpties no svešām acīm, mājiņu, kuru aizlienējis no citiem, bet kur jūtas kā mājās, vai, kā man reiz teica kāds draugs, “īsts vīrietis ir atbildīgs par valsti, kurā dzīvo”; tad par mājām var kļūt dzimtā zeme vai dzimtā valoda, galu galā, pat māti zemi kāds varētu mierīgi nosaukt par savām mājām. Vienīgā atšķirība ir spārnu plašumā un drosmē uzņemties atbildību par savām mājām. Katram savas mājas, cerams. Tāds, lūk, katram savs man sanāca.

Mācieties no sēnēm, un lai muļķiem veicas!