Par bitēm un cilvēkiem

Šīs slejas nosaukums, protams, nāk no Džona Steinbeka. “Par pelēm un cilvēkiem”. Man tas ļoti patīk, lai gan visdrīzāk šādu nosaukumu veidojuši daudzi, pat nemeklējot banalizētas klišejas, tādas kā “[tā un tā] spožums un posts”. Bet šeit man svarīgi pieminēt bites. Savā ziņā – saistībā ar cilvēkiem, kā viņu sarunbiedres.

Nevaru pat teikt, ka Karenas Bakeres rakstā par bitēm, kas publicēts šajā RL numurā, mani pārsteidza atziņas par bišu sarežģīto uzvešanos (kaut ko tādu es jau gaidīju), lai gan bišu dejas valodas darbību apzīmējumi vien jau izraisa cieņu: “skurināšanās”, “klaudzināšana”, “stridulācija”, “glāstīšana”, “raustīšanās”, “tūtināšana”, “trīsināšanās”, “iztaustīšana ar taustekļiem”… Bišu pētnieka Karla Friša atklājumus par bišu valodu zinātnes pasaulē uzņēma kritiski, norādot, ka “kukaiņi ar tik sīkām smadzenēm” uz kaut ko tik sarežģītu kā komunikācijas valoda nav spējīgi. Zinātnieku apsēstība ar smadzeņu apjomu ir nomācoša, un tā ir tiešā veidā saistīta ar redukcionistisko priekšstatu par domāšanu kā smadzeņu funkciju. Tikmēr, raugoties uz bišu dejām un bišu ceļiem, telpiskā nozīmē viņu domāšana izskatās daudz plašāka par kāda cilvēka mataino galvas podu. Un cilvēki, kam nav neirozinātniekiem piemītošo aizspriedumu, spēj apziņu paplašināt līdz sarunas telpai. Lūk, izrādās, Āfrikas khami (ir tādi cilvēki) ar bitēm sarunājas: lai piedabūtu bites spietot un novirzītu tās uz jauniem stropiem, viņi dūc un dejo, nonāk transā, tad sasauc bites un tās vada.

Arī Mišela Fuko sarunā ar vācu kinorežisoru Verneru Šrēteru uzmanība pievērsta drīzāk nerefleksīviem, nepamatotiem stāvokļiem; Šrētera filmās bieži vien starp sievietēm pastāv attiecības, kuras nekādi nav iespējams izskaidrot psiholoģijas valodā; tām, kā saka Fuko, piemīt tiešums, kas starp cilvēkiem pastāv pāri izskaidrojumam, ja ar to saprot zinātniski psiholoģisku cilvēka rīcības pamatojumu. Fuko arī piebilst, ka dzīvīgums un kreativitāte izzūd tai pašā brīdī, kad iesākas jautājumi par kaut kā identitāti. Varbūt ir vērts filozofu nocitēt: “Dzīves māksla nozīmē likvidēt psiholoģiju un pašam vai kopā ar citiem radīt vārdos nenosaucamus indivīdus, būtnes, attiecības, īpašības. Ja tu savā dzīvē to nespēj, tad vispār nav vērts dzīvot.”

Viens no spēcīgākajiem identitātes (ar to mūsdienu sociālās zinātnes ir tikpat apsēstas kā neirozinātne ar smadzenēm) ieročiem ir sauciens pēc nacionālās piederības. Kopš kara sākuma nepieciešamība piederēt pie tās vai citas tautas izsauc, kā mēdz teikt, rūgtas mieles. Es pazīstu krievu izdevēju, kurš apgalvo, ka līdz karam ne reizi nav domājis par sevi kā par krievu: tikai tagad izrādījies, ka viņam jājūtas vainīgam, atbildīgam, līdz-ne-dalīgam u.t.jpr. Tādēļ arī valdzina vēl viena saruna mūsu žurnālā – ar grāmatu cilvēku Semjonu Parižski, kuru neinteresē sava etniskā piederība ebrejiem, bet gan piederība ebreju literatūrai, filozofijai, reliģijai, turklāt vienā noteiktā aspektā, kas atgādina bites: cilvēkam vajadzīgs otrs sarunbiedrs, vai tas būtu dzīvs cilvēks, vai tā būtu grāmata.