Par visām varēm nepalikt sev pašam

Ilgi nebijām tikušies visi kopā. Četru Rīgas Laika redaktoru – Ineses Zanderes, Ievas Lešinskas, Ilmāra Šlāpina un Tīrona – vakariņās vīna restorānā Tinto mani piemeklēja sava veida atklāsme.

Vispirms Ieva pastāstīja, ka, dzīvojot Amerikā, viņai bieži licies, it kā Latvijā paralēli viņai joprojām dzīvotu tā, mājās palikusī Ieva; savukārt, Ņujorkā intervējot Loriju Andersoni, viņa sajutusies tā, it kā nemaz nebūtu aizbraukusi no Amerikas, bet joprojām būtu dzīvojusi tur līdz ar Loriju Andersoni, Deividu Bērnu un daudziem citiem un tagad nekādi vairs nespēj atgriezties šajā, Rīgas Laika Ievā. Un tad es sapratu, ka arī es visu laiku neesmu bijis tur, kur biju, un tas, kas biju, vai vismaz – ka bez manis dzīvojis vēl kāds “es”, ne Rīgas Laiks, vēl kaut kur, ne Rīgas Laikā. Vienīgi atšķirībā no Ievas es nezinu, kur šis cits Tīrons dzīvo. Varbūt Mongolijā.

Lai gan drīz pēc manas atgriešanās no Mongolijas arī sāka iznākt Rīgas Laiks. Pašā pirmajā redaktora slejā, 1993. gada novembrī, žurnāla uzsākšanu es salīdzinu ar došanos tālā ceļojumā, no kura, es tagad varētu piebilst, var arī neatgriezties. Mani tuvieši par tādu ceļu mēdz teikt: aizbraukt pēc sarkanā sāls; tāds ceļš bija tāls un bīstams, iespējams, uz kādu Ķīnu, kur tikai to sāli arī varēja dabūt. Tagad man šķiet, ka salīdzināt žurnālu ar ceļojumu, turklāt vēl bīstamu, ir bezgaumīgi: nekā īsti bīstama žurnāla izdošanā un lasīšanā nav, bet ceļojuma beigas parasti ir atgriešanās mājās. Tiesa, varbūt tomēr ir viena lieta, kas abiem ir kopīga: kā viens, tā otrs var būt bēgšana no sevis.

Paralēli dzīvei žurnālā un Rīgā es visu laiku uz kaut kurieni braucu – uz Tibetu, Parīzi, Grieķiju, Indiju, Indiju, Indiju, Izraēlu, Butānu, Ladāku, Vīni, Londonu; Padomju Savienība bija sabrukusi, un viss bija pirmo reizi. 2003. gadā mēs ar Arni aizbraucām uz Ameriku; es biju speciāli iemācījies braukt ar automašīnu, lai varētu šķērsot Savienotās Valstis no krasta līdz krastam. Arņa meita viņam pēc tam bija teikusi, ka arī viņa gribētu tādu darbu – ar ceļošanu.

Es visu laiku kaut kur braucu. 2006. gadā es braucu uz Normandiju, pa Prusta pēdām. Mana ceļojuma atskaite – raksts Rīgas Laikā – sākās tā:

Lidmašīnas atsitiens pret zemi mani uzrāva augšā no nemaņas, kurā biju iekritis pēc negulētas nakts Londonā, bet es nepaguvu pakavēties pie īsās neziņas, kur atrodos, jo kāds nepielūdzams spēks vienā mirklī mani ievilka pasaulē, kas šķietami pastāvēja vienlaikus ar mani.

Nevarētu teikt, ka toreiz, atsizdamies pret zemi, es būtu pēkšņi atjēdzies 19. gadsimta beigu Francijā, taču straujā pasauļu nomaiņa varēja liecināt par paralēlas dzīves iespējamību. Ceļojums uz Prusta pasauli izrādījās bīstamāks, nekā es biju domājis, taču jau šajā, šejienes dzīvē. Par to atgādināja Pjatigorskis īpašā tostā, kura ierakstu man, sveicot apaļīgā jubilejā, bija sarūpējuši mani mīļie redakcijas biedri vēl tad, kad Rīgas Laiks atradās JRT pagalmā. Varētu teikt, ka tosts bija par ceļošanu, un tālrunis nespēja sabojāt Pjatigorska dobjo balsi:

.. visi daudzmaz nenormālie cilvēki sastāv no divām atšķirīgām pusēm. Vienā pusē cilvēks – atkārtoju, daudzmaz nenormāls, kāds, bez šaubām, ir mans draugs Uldis, – domā par to, kas notiek ap viņu, sajūt to, rīkojas saskaņā ar to, guļ vairāk vai mazāk normālā mājā, staigā pa normālām ielām, un viņam ir normālas, vairāk vai mazāk apmierināmas vajadzības. Otrā savā pusē šis cilvēks dzīvo starp dīvainiem, dīvainiem radījumiem, kādu nav, bet varbūt arī nekad nav bijis un nebūs. Viņš redz ap sevi apbrīnojamus briesmoņus, viņš redz ragainus lāčus, viņš redz neiespējamus ziloņus ar divām astēm, viņš redz vienradžus, un viņš redz pats sevi – arī kā kaut kādu spalvainu briesmoni. Daba un cilvēki šajā otrajā pusē ir pārveidoti. Zem kājām mētājas nesaprotamas smaragdkrāsas čūskas, no sejas brilles norauj neesoši violeti pērtiķi, lekcijas jums lasa mežonīgi profesori viduslaiku astrologu smailajās cepurēs, bet pats jūs sevi pieķerat savās nesaprotamajās domās, jūtās un pārdzīvojumos. Tad lūk, tikai tad, ja mums ir šī brīnišķīgā un apbrīnojamā otrā puse, mēs varam turpināt kaut ko uztvert ar pirmo. Citādi mēs būtu nobeigušies aiz garlaicības vai nožņaugušies aiz izmisuma.

Labāk par Pjatigorski es nepateikšu un diez vai pateiks kāds cits.

Vismaz 10 no žurnāla 30 gadiem Pjatigorskis pats arī bija mana otra pasaule; tiesa gan, varbūt ne tik ļoti otra – lai gan Indijā pērtiķis Pjatigorskim brilles norāva no sejas tad, kad es biju klāt –, jo viņš žurnālam rakstīja un uzstāja, ka Rīgas Laiku vajagot izdot arī krieviski, un tajā izdevumā viņš būšot mūsu finanšu direktors. Tas bija joks, jo vairāk par piecām mārciņām viņam kabatās nemēdza būt un tās pašas viņš bija gatavs jebkuru mirkli pazaudēt vai kādam uzdāvināt. Lielā mērā pateicoties viņam, žurnāls turpināja iznākt, un tam nebija nekāda sakara ar naudu.

Arī divtūkstošo gadu sākumā es braukāju apkārt, bet jau kopā ar Pjatigorski: toreiz uzņēmām filmu par viņu un gribējām pierādīt, ka Pjatigorskis nemainās, lai kādā pasaules malā būtu nonācis. Tieši filmas sakarā, sēžot komunālā dzīvokļa virtuvē Sanktpēterburgā, viņš pa vidu šņabim un ķilavmaizītēm svinīgi deklamēja Krišnas vārdā un balsī:

Ak, visudrosmīgākais no karotājiem, galvenais ir par visām varēm nepalikt sev pašam! Bet ir arī tādi, kuri gaužas par sevi, un tas ir vēl ļaunāk, ak, neuzvaramo strēlnieku pavēlniek! Gauzdamies par sevi, tu neredzi to absolūto dotumu, kas tu esi, – ko nevar izmainīt un ko nevajag aizstāvēt un sargāt, jo tas ir, bija un paliks tāds, kāds tas ir.

(Un iedzer šņabi.)

Pašā pirmajā redaktora slejā, 1993. gada novembrī, es rakstīju, ka Gobi tuksnesis jeb, pareizāk sakot, tas spēks, kas dzina doties ceļā, ir “līgani” (kāda nesavaldīga vārdu izvēle!...) pārvērties žurnālā. Pirms gada Arnim šķita, ka Rīgas Laiks varētu pārvērsties mājā: ja ņem vērā, kā mūsu žurnāls ir mainījies šajos 30 gados – no krāsaina “ilustrēta” izdevuma pārvērties melnbaltā, no normāla, lasītājam izdabājoša žurnāla pārvērties nenormālā, no preses izdevuma atkal un atkal cenšoties pārvērsties ne sevī, kaut kamī citā, kaut kamī vairāk –, var teikt, ka Rīgas Laiks Pjatigorskī ir ieklausījies. Nepalikt pašam un vienlaikus saskatīt to absolūto dotumu, kas tu esi.

Es nezinu, varbūt taisnība Inesei, kad viņa jau minētajās RL redaktoru vakariņās vīna restorānā Tinto – tur runātais publicēts šajā, pēdējā žurnāla numurā – teica, ka esmu dzīvojis Rīgas Laika dzīvi, jo neesmu bijis es, bet Rīgas Laiks, un no turienes arī visa šī sajūta par citu sevi, par neatrašanos tur, kur esi. Toreiz, 1993. gada novembrī, pirmajā žurnāla numurā arī Inesei bija sleja, kur viņa – jau toreiz! – rakstīja, ka vēlas žurnālu pieaugušam cilvēkam, “kurš nemīt nedz ilgās pēc bijušā, nedz bērnišķīgā pārliecībā, ka viss vēl priekšā”, žurnālu, kas iznāk, pateicoties spēkam, kurš “ļauj dzīvot pa īstam tieši tagad un tieši te”. Viņai taisnība: var dzīvot šeit, tomēr spēks, kas ļauj to darīt, nāk no citurienes.

Kaut kur Sajānos vai Altajā ir ticējums: kad cilvēks nomirst, viņa dvēsele dodas ceļā, lai gada laikā paspētu pabūt visās vietās, kur nomirušais sava mūža laikā bijis, “savācot visas viņa pēdas”. Ja viņš ir daudz braukājis apkārt, tai stipri jāsteidzas. Bet vēl turpat Altajā ir ticējums: cilvēka dvēsele sunē (cilvēkam ir vairākas dvēseles) viņa dzīves laikā atšķiras no cilvēka, bet, kad cilvēks mirst, viņš beidzot ar dvēseli savienojas: tā tad arī ir ilgi gaidītā satikšanās ar sevi.