Izstāde „Baktēriju baterija nr. 5″. Rasa un Raitis Šmiti, Mārtiņš Ratniks, Voldemārs Johansons. Festivāls „Māksla+Komunikācija”, 2012.
Ivars Runkovskis savu recenziju par izstādi „Baktēriju baterija nr. 5″ nosauca vienkārši: „Baktērijas un vārdi.” Šajā nosaukumā ir visa viņa esejas programma, un tā ir godīga programma. Runkovskis uzstāda līdztiesību: bioenerģija no dīķa baktērijām un enerģija no Leonarda Laganovska ģeometriskajiem jēdzieniem ir viens un tas pats process dažādos nesējos. Vārds kā baktērija, baktērija kā vārds. Viņš pat ievieš savu terminu: DOMFORMA, spēja uztverē savienot visattālinātākās vietas un neredzamās lietas.
Es Runkovska intuīciju pieņemu. Taču uzskatu, ka viņš šo intuīciju atrisina pārāk ātri.
Izstādes darbībā bija kaut kas, ko Runkovska sintēze pārklāj. Latvijas dīķī dzīvo organismi, kuri ražo elektriskus impulsus. Šie impulsi tiek pārnesti uz izstāžu telpu, fiksējas monitorā, kļūst par skaņu. Process ir reāls, bet cilvēkam tieši nenovērojams, un tieši tāpēc izstādes telpai bija tā pamestas laboratorijas kvalitāte, ko Runkovskis raksturo ar viegli nervoziem vārdiem: „nemīlīga un tukša.” Tajā nemīlīgumā, manuprāt, bija mākslas darba kodols, nevis tikai dekorācija.
Sirreālisms, kuru Runkovskis piemin, nebija vizuāls efekts. Tas bija epistēmisks stāvoklis: process ir, bet nav redzams. Baktērija strādā, bet mēs redzam tikai signālu uz ekrāna. Kāds Latvijas dīķis pastāv dažu metru attālumā no mūsu maņām, un mēs to nevaram pārbaudīt citādi kā caur aparatūru. Šajā nošķirtībā, nevis pārvarētajā attālumā, meklējams darba poētiskais spēks.
Laganovska „Cornernaya” (2009) šeit iedarbojas citādi, nekā Runkovskis pieņem. Ģeometriska progresija ar jēdzienu vārdiem ir artefakts ar lasāmu struktūru. To var aplūkot, var atgriezties pie tā, var izsekot tā loģikai. Baktērija nav lasāma. Tā eksistē ārpus uztveres, un tās produkts elektrības formā kļūst uztverams tikai pēc pārvērtības. Starp abiem darbiem ir asimetrija, un šī asimetrija ir precīzāk interesanta par Runkovska piedāvāto vienādojumu.
Ja vārds un baktērija tiešām būtu ekvivalenti enerģijas avoti, mākslas uzdevums būtu vienkārši demonstrēt šo ekvivalenci. Taču izstādes laboratoriskā tukšums norādīja uz kaut ko citu: uz to, ka starp bioloģisko procesu un tā attēlojumu pastāv plaisa, kuru māksla neaizpilda, bet atklāj. Tā ir cita estētika, stingrāka par Runkovska izlīgstošo DOMFORMU.
Šeit ir vecāka problēma, kuru mākslas teorija ir risinājusi dažādi. Ādorno „Minima Moralia” pirmajās lapaspusēs ir teikts kaut kas tāds: ka tas, ko mēs vairs nevaram tieši just, mums piemāca neuzticēties tam, ko jūtam. Šmitu, Ratnika un Johansona instalācija neatrisina šo neuzticību. Tā to iestudē. Dīķa bioenerģija ir reāla, bet paliek nesasniedzama ar maņām, un tas ir diskomforts, nevis prieks. Runkovskis raksta par „emocionālo potenci jaunai sasaitei ar pasauli,” un es saprotu šo formulējumu, taču uzskatu, ka instalācija piedāvā precīzi pretējo: nevis jaunu saiti, bet jaunu attālumu.
Tas nav pārmetums māksliniekiem. Tas ir kompliments.
Instalācijas māksla ar bioloģiskiem sistēmprocessiem strādāja arī deviņdesmitajos gados, visvairāk Rietumeiropas kontekstā, kur jautājumi par vides neredzamību un tehnoloģisko starpniecību bija saistīti ar visai konkrētiem politiskiem stāvokļiem. Kas šeit notiek citādi, Latvijā, 2012. gadā, ir tas, ka izstāde nepretendē uz politisku retoriku. Tā ir klusa. Laboratoriski klusa. Un tas piešķir tai savu specifisko smagumu: elektriskais impulss no dīķa pienāk šajā telpā, monitorā kaut kas krustojas, un neviens to nesvin. Tā vienkārši notiek.
Runkovska esejas nobeigumā ir ieliekts īss iebildums Ievai Lejasmeijerei par Artura Bērziņa darbiem, ar piezīmi, ka māksla principā ir neredzama. Šo domu pieņemu gandrīz pilnībā, izņemot vārdu „principā.” Ne māksla ir neredzama, bet daļa no mākslas procesiem norisinās ārpus uztveramas pieejas. Atšķirība nav tikai terminoloģiska. Ja māksla ir principā neredzama, tad mākslas darbs ir tikai ieejas punkts kaut kam garīgam, un mums nav jāpievērš uzmanība konkrētajai formai. Ja daļa no mākslas procesiem ir nenovērojama, tad forma kļūst par precīzu rīku, ar kuru šo nenovērojamību kartografēt. Pirmajā gadījumā viss beidzas mistikā. Otrajā sākas darbs.
„Baktēriju baterija nr. 5″ pieder pie otrās kategorijas. Tas ir darbs, kas neaicina ticēt neredzamajai enerģijai, bet piedāvā aparatūru, ar kuru šādu enerģiju var dokumentēt, lai gan ne izskaidrot. Ekrāns nav loga aizstājējs. Tas ir pierādījums, ka loga nav.
Runkovska DOMFORMA ir tēls, kas man patīk, pat ja es nepiekrītu tā nozīmei. Viņš ar to apraksta uztverē sakārtotu pasauli, kurā viss savienojas ar visu. Es DOMFORMU lasītu savādāk: kā spēju turēt galvā nesavienojamās lietas, nepretendējot uz to savienošanu. Dīķis Latvijā. Monitors izstāžu telpā. Elektriskais impulss, kas ir reāls, bet nav redzams. Šīs trīs lietas var atrasties vienā domāšanā bez secinājuma. Tas nav trūkums. Tas ir precizitāte.
Tāpēc šo izstādi šodien, divpadsmit gadus pēc tās atvēršanas, ir vērts atcerēties: kā agrīnu piemēru mākslinieciskai stratēģijai, kas pēc tam Latvijā izvērsās citās formās. Strategējai, kas nekoncentrējas uz neredzamo kā mistisko, bet uz neredzamo kā problēmu ar adresi. Ar koordinātēm. Ar dīķi.