Vecu ļaužu viesības

Šajā RL numurā publicētajā redakcijas sarunā par iekļaujošo valodu Janīna Kursīte-Pakule pauž pārliecību, ka apspriest to, kā pareizi saukt nebinārās personas, patlaban, kad “varbūt pie Suvalku koridora jau stāv kaut kur karaspēks”, nav prioritāte. Runāšana vispār nav prioritāte, turklāt nebinārās personas, tāpat kā kvīri, geji un dragkvīni,¹ jau ir atraduši savu vietu un valodā meklē vienīgi tam apstiprinājumu. Dragkvīni nupat pievērsa pat visas televizoru skatošās pasaules uzmanību, Parīzes olimpiādes atklāšanas ceremonijā izveidojot dzīvu bildīti, kas šķietami kariķējusi Svēto vakarēdienu no Leonardo da Vinči gleznas. Bet no Parīzes vairs arī nevajadzētu gaidīt pārāk daudz: savulaik intervijā RL Imants Lancmanis stāstīja par šausmām, kas viņu Parīzē sagrābušas, apmeklējot viesnīcas Ritz restorānu, kur savulaik biežs viesis bija arī Prusts,² tas pats Prusts, kurš jau norādīja, ka pilsētas un valstis “atšķiras no tām ainām, kādas uzburam iztēlē pēc to nosaukumiem”.

Prusts man ienāca prātā nevis pats no sevis un ne arī Lancmaņa dēļ, bet saistībā ar Katrinas Loftones rakstu šajā RL, kas sākas ar viņas aizkaitinājumu par kādām lūgtām vakariņām, kur jārunā viss tas, kas no ielūgta viesa tiek gaidīts, arī jāšausminās par Donaldu Trampu. Saistība ar Prustu tam ir tāda, ka lielāko daļu no “Atgūtā laika” Prusta varonis pavada viesībās, kad – šajā nozīmē tāpat kā Loftone – saprot kaut ko sev ļoti svarīgu, varbūt – pat pašu svarīgāko. Viesības pie hercoga un hercogienes Germantiem noris brīdī, kad Prusta romāna varonis zaudējis cerību, ka spēs kļūt par rakstnieku. Taču vēl pa ceļam viņš jau paspēj piedzīvot to pašu neizprotamo prieka sajūtu, kāda viņu savulaik bija pārņēmusi, nokožot madlēnas kēksiņu: šoreiz to izsauc negludums starp bruģakmeņiem, pārnesot Marselu uz Marka katedrāli Venēcijā, kur viņš reiz bija paklupis uz baptistērija grīdas nelīdzenuma. Tā ir ļoti liela sajūsma, kas pārņem Prusta varoni: ar to ir diezgan, lai “nāve viņam zaudētu savu nozīmīgumu”. Šajā brīdī, kad tagadne un pagātne sakrita, raksta Prusts, dzima jauna būtne – vienīgajā vidē, kur tā var dzimt, ārpus laika.

Tālāk seko pilnīgi neparastas lappuses, baisas savā lieliskumā, kad Prusts (varonis) ierauga novecojošos viesību dalībniekus. Šī ir vieta, kuru es mēdzu citēt vietā un nevietā: “Vīrieši kliboja: bija jūtams, ka tās ir nevis ceļa negadījuma, bet pirmās triekas sekas; viņi, tā teikt, ar vienu kāju jau atrodas kapā. Atklājušas savējo, jau nedaudz paralizētas, sievietes centās izraut kleitas malu, kas ķērās aiz kriptas akmeņiem, un iztaisnoties: nolaistu galvu viņas, pirms pēdējā kritiena, izliecās lokā, ko aizņēma starp dzīvi un nāvi.” Lai aprakstītu pārmaiņas, kas bija skārušas viesību dalībniekus, Prusts izmanto brīnišķīgu metaforu: viņš salīdzina to nosirmojošos matus un bārdas ar kalnu virsotnēm, kuras iekļaujas starp citām ainavas līnijām, bet kuru augstumu nodod sniegotais baltums.

Un tad, pilnīgi negaidīti, Marsels, vērojot katastrofālās metamorfozes, kas piemeklējušas viņa senos draugus, paziņas un mīļotās, pirmo reizi atskārst, ka laiks ir pagājis ne vien visiem šiem ļaudīm, bet arī viņam pašam. “Lūk, arī es ieraudzīju sevi pirmajā patiesajā spogulī – to veco cilvēku acīs, kuri, tāpat kā es, uzskatīja, ka ir jauni.” Prusta varonis saprot to, ko jau pirms brīža viņam vēstīja nepamatotais prieks: viņa sastingušos priekšstatus no vienmēr mainīgās realitātes nodala laiks, bet to, kas ir reāls, iespējams atgūt vienīgi ārpus laika.

Jocīgi tagad pēc Prusta pieminēt Loftoni, taču arī viņai lūgtās vakariņas nebija kārtējais zaudētais laiks: pārdomājot viņa aptvēra, ka pašas aizvainojums un iztēlotais pārākums pār galdabiedriem un sarunām par Trampu nebija ļāvis saprast par sevi to, ko var saprast, vienīgi atrodoties starp citiem.