Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Lula Pena
Archivo Pittoresco
2017, Crammed Discs
Mums ir zināmi stereotipi par to, kā jāskan tālu un eksotisku tautu mūzikai; dažādi žanru un tradīciju nosaukumi jau bieži vien arī tieši tam ir domāti, lai būtu vieglāk iztēloties, atpazīt, salikt pa plauktiņiem un pieradināt parādības, par kuru iekšējo dzīvi un loģiku mums bieži vien nav ne jausmas. Ar fadū mūziku saistītās klišejas ir gana spēcīgas, un pat īpatniem mūziķiem ir grūti tās pārvarēt, lauzt iedibinātos priekšstatus un tikt sadzirdētiem. Lula Pena ir dziedātāja un ģitāriste no Lisabonas, viņa pati apgalvo, ka izpilda phado mūziku, tādējādi iekļaujoties tradīcijā, taču vienlaikus to laužot gan izrunā, gan rakstībā, bet brīdī, kad viņa sāk dziedāt, gribas aizmirst par žanru apzīmējumiem, jo tā ir dziļi personiska un pārpasaulīgi skaista mūzika, savdabīga balss un atturīgi lakoniska ģitāras spēles maniere. Šī 42 gadus vecā sieviete ar pilnīgi sirmiem matiem un vīrišķīgiem sejas vaibstiem pati sevi dēvē par mūzikas klaidoni un 20 gadu laikā ir izdevusi tikai trīs albumus ar apmēram desmit gadus ilgām pauzēm. Jaunākais – “Bilžu arhīvs” – ir 13 dziesmu apkopojums, kas tapis, lēnām un rūpīgi izvēloties dzejoļus, melodijas un tēmas. Te ir dziesma ar beļģu sirreālista Luī Skitenēra dzeju, dziesmas ar mūsdienu brazīliešu dzejnieku tekstiem, viduslaiku trubadūru dziesmas, melodija no Edisona pirmo fonogrammu arhīva, kas saglabājies Meksikā, grieķu komponista Mana Hadzidaka dziesma, kas tapusi ekonomiskās krīzes laikā, čīliešu etnomuzikoloģes Violetas Parras dziesma, tautas dziesma no Sardīnijas, bet albumu noslēdz dziesma, ar kuru Lula Pena parasti iesāk koncertus: “Nāc man līdzi”.