Aleksandrs Ļarskis “Piedodiet, mīļie tēt un mamma.”

Aleksandrs Ļarskis

“Piedodiet, mīļie tēt un mamma.” Vecāki, bērni un cīņa ar pusaudžu pašnāvībām 19. gadsimta beigu–20. gadsimta sākuma Krievijā

Sanktpēterburga: Kriga; Pobeda, 2017

Šī grāmata runā par “pašnāvību epidēmiju”, taču ne medicīniskā aspektā. Tās tēma vispār nav pašas pašnāvības, bet to refleksijas vēsture. “Vēsturniekam nav darīšana ar pašnāvniekiem, viņam ir darīšana ar tekstiem par pašnāvībām. Pašnāvniekam, kad noskan šāviens, viss beidzas, sociologam vai mediķim sākas, bet vēsturniekam viss sākas tikai tad, kad savu paveicis gan pašnāvnieks, gan mediķis, gan sociologs, gan birokrāts, jo vēsturnieks pēta pašnāvību tikai kā dokumentu kompleksu, kas atspoguļo saistību kopumu starp konkrēto uzvedības aktu un apkārtējo pasauli, vides reakciju uz to vai citu uzvedību, turklāt šī reakcija no vides īpašībām ir ne mazāk atkarīga” kā no paša pašnāvības fakta, kurš ir neapšaubāms, turpretī tā iespējamie cēloņi un interpretācijas parādās nevis pašā faktā, bet dažādu uzskatu un viedokļu krustpunktā. Ļarska grāmatas pievilcība ir tajā, ka viņš lieto tik dažādus tekstus – gan policijas un pedagoģisko padomju protokolus, patologanatomu slēdzienus un skolu direktoru ziņojumus, gan pašnāvnieku atvadu zīmītes un dienasgrāmatas, anketas, memuārus, gan presi, publicistiku un specializētus zinātniskus darbus. Un viņa grāmatas spēks ir nevis spējā identificēties, bet spējā neidentificēties ar pētāmo laiku un tajā izteiktajām atziņām. Tāds valdzinošs līdzsvars: detalizācija, iedziļināšanās, saprašana – distance, atsvešinājums, interpretācija. Piedodiet par salīdzinājumu, vēsture kā literatūra, kam pieder stāsta radīšanas brīvība.