Kas būtu dzerams, lasot Rīgas Laiku? Šis jautājums kļūst īpaši aktuāls, turot rokās jauno žurnāla numuru, kurā publicēts šī gada sākumā no dzīves aizgājušā britu filozofa Rodžera Skrūtona teksts ar nosaukumu “Kas ar ko dzerams” no viņa 2009. gadā iznākušās grāmatas “Es dzeru, tātad esmu”. Grāmatas nosaukums it kā jau visu pasaka priekšā, taču tās “prelūdijā” autors precizē, ka runa būs tieši par vīnu: “Šajā grāmatā es aplūkoju vīnu kā filozofijas pavadoni un filozofiju kā vīna blakusproduktu. Manuprāt, vīns ir lielisks pavadonis ēdienam, bet vēl labāks – domai.” Rīgas Laiks kā brīvs, nepartejisks izdevums var atļauties nebūt tik snobisks un starp saviem pavadoņiem iekļaut arī citus dzērienus.
Tātad, kas būtu dzerams, lasot šo numuru? Pārlecot pāri refleksijām par aktualitātēm rubrikās “Komentāri” un “Covid-19”, kuru lasīšanai vislabāk droši vien piedienētos tase stipras kafijas, nonākam pie ekspressarunas ar šī gada martā mirušo krievu rakstnieku un, kā kādreiz teica, sabiedrisko darbinieku Eduardu Ļimonovu. Ļimonova proza ir kā viņa dibinātās nacionālboļševiku partijas politiskā sveiciena (savilkta labā dūre) literārs izvērsums, kura revolucionāro garu vislabāk uztvert kopā ar krietnu glāzi krievu šņabja vai viskija. Viņš pats nesmādēja ne vienu, ne otru; šajā ziņā (un varbūt ne tikai šajā) viņš būtu lieliski sapraties ar Žanu Polu Sartru – šķiet, vienīgo filozofu no Skrūtona aprakstītās plejādes, kurš kādā 60. gadu fotogrāfijā redzams ar paceltu labo dūri.
Bārbaras Ērenraikas raksts par alu mākslu (“Humanoīda traips”, 22. lpp.) būtu lasāms ar kādu nepretenciozu sauso vīnu no Provansas vai Langdokas – tik nepretenciozu, lai tas netraucētu kopā ar autori nonākt pie atziņas par cilvēka vietu pasaules kopējā kārtībā, kas “nav nekur diži augstu”. Vēlamais efekts būs panākts, ja arī lasītājs šajā atziņā samanīs iemeslu smiekliem.
Kā cilvēkam, kurš nekad mūžā nav bijis pie klejotājtautām, man ir zināmas grūtības izlemt, kas būtu dzerams, lasot Ulda Tīrona sarunu ar antropologu (jeb, kā viņu dēvē Vidusāzijas klejotāji, “dzejnieku blandoņu”) Konstantinu Kuksinu. Neko nezinu par arhi – šņabi, gatavotu no ķēves piena –, jo neesmu to dzēris. Vēl jo mazāk – ieskābušas ziemeļbriežu asinis, ko Kuksins varonīgi nobaudīja kādā iezemiešu mītnē Galējos Ziemeļos. Sarunā tiek vairākkārt uzsvērta Vidusāzijas klejotājtautu viesmīlība, un varbūt tā ir atslēga: šo sarunu vislabāk lasīt ar dzērienu, kādu jūs būtu gatavs likt galdā savam visvairāk gaidītajam viesim.
Savukārt Fellīni vislabāk būtu lasāms ar kādu Forli-Čezēnas provinces vīnu, pieminot vasaras, kuras viņš pavadīja pie vecmāmiņas Gambetolā: ar tajās nobriedušajiem iztēles augļiem viņam pietika visam mūžam. Tas jālej parastā glāzē no karafes – kā to dara Dzampano filmā “Ceļš”.
Par pašu Skrūtonu esmu gatavs iedzert kaut vai šī viena teikuma dēļ: “Kad vīns sāka iedarboties un vijole pārlīka pantiem kā priesteris, kurš sniedz aizgājējam pēdējos sakramentus, manā prātā uzausa šaurie celiņi starp lietus piemērcētajiem laukiem, pa kuriem īgnā vientulībā maldās Beketa sadēdējušie varoņi un kur katra ceļmalas māja ir vienlaikus krogs un kapliča.” Aiz cieņas pret autoru es ieteiktu viņa paša favorītu, rosé de Provence.
Visbeidzot, mākslinieku Kristas un Reiņa Dzudzilo saruna. Te vietā būtu kāds krietns sarkanvīns no 2006. gada – par godu tiem 14 gadiem kopš “pēdējās reizes, kad mēs nesarunājāmies”.
