Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Aleksandrs Vvedenskis
Viss
Maskava: OGI, 2011
Vvedenska skatiens uz lietām un dzīvbūtnēm liek tām gāzties tukšumā un tumsā, piespiezdams tām šausmās pārvērsties, līdz ikdienišķajā izskatā spēji iezīmējas to izzušanas aprises. Vvedenska lasīšana rada pareizo sajūtu, kam būtu jānomaina pašreizējā neziņa, baidīšanās un panika. Pareizā, tas nozīmē – beigu sajūta, un nevajadzēja vis gaidīt līdz karam, lai pie tās nonāktu. Pirmais vingrinājums būtu šis: “Es spēju iztēloties, kā jūs jūtaties,/ Jo meitenei ar cirvi cirtāt galvu./ Un dvēsele jums tagad smagi cieš,/ To aprakstīt nav iespējams ar spalvu.” Un pēc tam, kad klintis, zāle, upe, koki un jūra būs attālinājušies, varēs atvadīties kā Ukrainā arī no Puškina: “guli. sveiks. klāt beigas/ vēstnesis. viņš šeit ir tā pēdējā stunda/ Kungs, pažēlo mūs. [..] Ak, Puškin, Puškin, tas pats Puškin, kas dzīvoja līdz viņam. Te vispārēja riebuma ēna gūlās pār visu. Te vispārēja ēna gūlās pār visu. Te ēna gūlās pār visu. Viņš neko nesaprata un atturējās. Un mežoņi, bet varbūt arī ne mežoņi ar raudām, līdzīgām ozolu šalkām, bišu sanoņai, viļņu plakšķiem, akmeņu klusumam un tuksneša skatam, turot šķīvjus pār galvām, iznāca un nesteidzīgi nokāpa lejup no virsotnēm uz mazskaitlīgo zemi. Ak, Puškin. Puškin.” Tas, šķiet, bija pēdējais Vvedenska dzejolis, vismaz gribas tā domāt.