Dienā, kad iznāks šis Rīgas Laika numurs, Maskavā jau būs notikusi uzvaras parāde (ar ukraiņu karagūstekņu dzīšanu pār Sarkano laukumu vai bez tās), Krievijas prezidents būs pamodies pēc operācijas (droši vien “sekmīgas”) un krievu armija Donbasā, iespējams, būs šur tur pavirzījusies vēl pāris kilometrus uz priekšu. Savukārt vakar Oleksijs Arestovičs kārtējā videosarunā ar Marku Feiginu paziņoja, ka Ukraina netaisās parakstīt nekādu miera līgumu ar Krieviju un pieņems tikai Krievijas kapitulāciju. Arestoviča sarunas ar Feiginu sāku klausīties vēl pirms kara sākuma, un nu jau vairāk nekā divus mēnešus šī pieslēgšanās ir mans ikvakara rituāls vai, ja gribat, ikvakara psihiskā higiēna. Manā gadījumā tā palīdz noņemt dienas laikā saasinājušos psihoemocionālo iekaisumu un stiprina pārliecību, ka, atvainojos par bērnišķīgumu, labie uzvarēs. Lai gan... kāpēc atvainoties? Ir taču skaidrs, ka šis nav nekāds Trojas karš, kurā drosmīgie ahaji cīnās ar cildenajiem trojiešiem un kurā, kā mīl izteikties putinisti, “viss nav tik viennozīmīgi”. Ukrainas karš savā shematiskajā skaidrībā ir saprotams jebkuram bērnam: labie cīnās pret ļaunajiem – pret tiem, kuri, kā šajā numurā raksta Kirils Kobrins, “neieredz dzīvi, grib to iznīcināt vai padarīt dzīvošanai nederīgu, pārvērst nepilnīgo, tomēr dzīvo pasauli par nāvi, gruvešiem” (17. lpp.). Vai, kā turpat tālāk saka filozofs Anatolijs Ahutins, pret to “dzelzs milzeni”, kas ir “ļaunuma fenomens, bezjēdzīga iznīcināšana vai, kā es izsakos, iznīcinošais nekas” (38. lpp.). Nav brīnums, ka gan ukraiņu, gan krievu blogeru un sociālo tīklu lietotāju vidē izplatītākās metaforas šī kara apzīmēšanai ņemtas no Tolkīna episkās triloģijas: šis ir Mordoras uzbrukums Dalienai, kurā hobiti un elfi cīnās pret Saurona orkiem (skat. rakstu “Mordoras lāsts” 13. lpp.).
Vērojot šo karu no attāluma, analoģija liekas visnotaļ precīza. Krievu karavīru pastrādātās zvērības Ukrainā ir grūti savienojamas ar mūsu priekšstatiem par cilvēcīgo – katrā ziņā ar mūsu priekšstatiem par mūsdienu cilvēku. Tāpēc atgriezīsimies vēlreiz pie Tolkīna. Romānā “Silmarilions”, kas vēsta par pasauli no tās radīšanas līdz trešā laikmeta sākumam (“Gredzenu pavēlniekā” aprakstītie notikumi norisinās trešā laikmeta beigās), autors piemin arī orku ģenealoģiju. Lūk, šis fragments: “.. visi tie kvendi [elfi], kuri nonāca Melkora [Tumsas valdnieka] rokās .., tika turēti ieslodzījumā un ar lēnām un nežēlīgām darbībām samaitāti un padarīti par vergiem. Un tā Melkors no viņiem radīja šausmīgo orku cilti – aiz skaudības pret elfiem un izsmiedams viņus, kuriem tie pēc tam bija lielākie ienaidnieki. [..] Un dziļi savās tumšajās sirdīs orki ienīda Saimnieku, kam viņi kalpoja bailēs, jo viņš vienīgais bija viņu posta vaininieks.”
Orki ir tie paši elfi, kurus samaitājis Tumsas valdnieks, – šķiet, ka kara skurbulī to ir viegli aizmirst. Viens no iemesliem, kādēļ vērts klausīties Arestoviču, ir tas, ka viņš to atceras un ik pa laikam atgādina. “Moskovītu” pielīdzināšana orkiem it kā dod elfiem licenci nostādīt viņus ārpus cilvēciskā un attiecīgi rīkoties, bet, pieņemot šādu uzskatu, elfi paši pārvēršas par orkiem (26. lpp.). Jau tagad domājot, kāda varētu būt pasaule pēc kara, šīs mūžsenās patiesības (par ko, tikai citiem vārdiem, atgādina arī sv. Augustīns uz žurnāla 4. vāka) atcerēšanās kļūst svarīgāka nekā jebkad.
