Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrejs Balodis
Cīņu un uzvaru gaismā
Rīga: VAPP Grāmatu apgāds, 1945
Andrejs Balodis ir dzimis lauku strādnieku ģimenē 1908. gadā. Jau 14 gadu vecumā apcietināts par darbību aizliegtā komunistiskā pulciņā, kur iesaistījies Vecumnieku pamatskolas skolotājas ietekmē. Turpinājis tādā pašā garā, vairākkārt tiesāts, līdz sagaidījis Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā, bet Otrajā pasaules karā piedalījies kaujās pie Ļeņingradas, ievainots un atlikušo kara laiku pavadījis Kirovā, darbojoties tur iznākošajā laikrakstā “Cīņa” un rakstot dzeju. Grūti pateikt, no kādiem paraugiem viņš mācījies jambus un trohajus, bet pareizo ideoloģisko intonāciju iespējams notvert ik uz pēdas. Aizkustinošs ir mēģinājums savienot komunistiskās partijas un Sarkanās armijas slavinājumus ar latvisko romantismu un nacionālpatriotismu:
“Tu mīli Čaikovski un Bēthovenu,
un dzīvi apgaismo tev spožas skaņu liesmas –
bet dvēseles dziļumos kā mantojumu senu
nes saldi sērīgās un dzidrās latvju dziesmas.”
Šādus un līdzīgus pantus var droši likt Satversmes preambulā, jo īpaši tāpēc, ka pantmēra labad Padomju Savienība tur ir noīsināta vienkārši līdz Savienībai:
“Sirds tevi karsti mīl – sirds smagās sāpēs kvēlo
par lietām asinīm, par vārdzināto Rīgu –
un, tevi mīlējot, mīl Savienību cēlo
un visu cilvēci mūžmūžam bezgalīgu.”