Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Baraks Obama
Apsolīta zeme
Ņujorka: Penguin/Viking, 2020
Vispār jau tas droši vien nepieder pie smalkā toņa – lasīt politiķu memuārus. Šie turklāt ir 700 lpp. biezi, un tas tikai pirmais sējums! Taču ko nu tur liegties – man patika un patīk Baraks Obama, lai arī viņš droši vien neieies ASV vēsturē kā visefektīvākais prezidents, par ko gan lielā mērā jāpateicas naidīgi noskaņotajam, republikāņu vadītajam Kongresam, kurš apņēmīgi spītēja jebkurai Obamas vai Kongresa demokrātu uzsāktai iniciatīvai. Kamēr Obama bija prezidents, es allaž mēdzu klausīties viņa runas, jo tām bija labs ritms, prasmīgi izmantoti retoriskie paņēmieni un sava deva humora vai skumju. Taču visvairāk laikam man pa prātam šķita Obamas pieticība un nevēlēšanās nodarboties ar sava ego publisku apčubināšanu, lai neteiktu masturbāciju, kam ar tādu azartu nodevās viņa pēctecis prezidenta amatā. Skaidrs, ka būtu pārspīlēti šajos memuāros sagaidīt tikai paškritiku, tomēr simpātiski, ka jau pirmajās lappusēs uzzinām gan to, ka pusaudža gados Baraks nav bijis ne paipuisītis, ne izcilnieks, gan to, ka daudz ko viņa dzīvē mainījusi kaudze grāmatu, ko viņš savācis kādā baznīcas krāmu tirgū. Vēl viņš – jauktās rases un neparasto ģimenes apstākļu dēļ – salīdzina sevi ar pīļknābi. Un tas man šķiet jauki.