Viens no vārdiem, ko padomju laiks man iemācījis uztvert ar lielām aizdomām, lai neteiktu nelabumu, ir vārds “progress”. Oficiālajā retorikā mistiskais “progress” tolaik rēgojās uz katra stūra, veidojot tikpat nesaraujamu asinsradniecības saiti ar vārdu “sociālisms” kā “Ļeņins” un “partija” Majakovska poēmā. PSRS, kā zināms, sasniedza “milzu progresu” visās dzīves jomās no cukurbiešu ražām līdz kosmosa iekarošanai, bet es neatceros, ka pat tajos laikos kāds būtu īpaši runājis par progresu izglītībā (ja neskaita analfabētisma likvidēšanu kaut kur dziļā Krievijā). Izskatās, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies. Par spīti nebeidzamajām izglītības sistēmas reformām, mācīšanas metožu maiņām, informācijas revolūcijai, Erasmus+ utt., kad runājam “izglītība”, domājam “krīze”. Piedāvātie risinājumi svārstās amplitūdā no atalgojuma celšanas izglītības darbiniekiem līdz Izglītības ministrijas nodedzināšanai.

Varbūt problēma ir tajā, ka cilvēki no izglītības sistēmas gaida nepamatoti daudz – proti, gaida, ka tā kaut kādā veidā no katra zaļa gurķa iztaisīs gudru, sabiedrībai derīgu cilvēku. Andrejs Volkovs, praktizējošs izglītības inženieris (kā viņš pats sevi dēvē), sarunā ar Arni Rītupu šī RL numura lappusēs izsakās nedaudz smalkāk: izglītības sistēma kalpo tam, lai “izgatavotu gudrus cilvēkus”. “Es uzstāju, ka vajag izgatavot,” saka Volkovs. “Un proti: ja mums izdodas izveidot tādu vidi vai, bail sacīt, tehnoloģijas, tad mēs varam iegūt ļoti foršu cilvēku.” Citiem vārdiem, varam iegūt foršu produktu. Bet tieši ar to, gribas iesaukties, jau Rietumu izglītības sistēma nodarbojas vismaz pēdējos simt gadus! Kā mums atgādina Nikolass Spaiss rakstā par ģeniālo Glennu Gūldu (46. lpp.), tas attiecas pat uz tik ēterisku jomu kā mūzikas izglītība. (“Klavierspēles produkta pilnveidošana ir jebkuras Rietumu valsts valdošās muzikālās izglītības sistēmas mērķis. Tā ir sistēma, kas visos līmeņos gatava ražot prasmīgus, tirgū pieprasītus izpildītājus.”) Taču izskatās, ka Gūlds kļuva par Gūldu, nevis pateicoties Toronto Konservatorijai un savam klavierpedagogam Alberto Gerrero, bet drīzāk par spīti viņiem. Izskatās, ka to pašu var teikt arī par cilvēku, kurš atgriezis pie dzīvības vācu humoru, – teātra režisoru Herbertu Friču, ar kuru šajā numurā sarunājas Margo Zālīte.

Ja izglītības sistēmas mērķis ir ražot produktu, tad tās efektivitāte, protams, mērāma ar saražotā produkta konkurētspēju tirgū. Ar ko šis produkts pēc tam tirgū nodarbojas, kādus projektus vada vai inženierē, jau ir cits jautājums. Bet varbūt tieši šis jautājums ir galvenais? “Kāpēc mūsu vislabākie nodomi, rūpes un utopijas atkal un atkal, un atkal pārvēršas ellē?” jautā Džordžs Stainers, viens no ietekmīgākajiem pēdējo 50 gadu literatūras kritiķiem un rakstošajiem intelektuāļiem. Un vēl pirms tam: “Vai ir kāda dzejas, mūzikas, mākslas vai filozofijas mācīšanas metode, kas varētu panākt to, ka cilvēks nespēj vairs rītos noskūties .. tāpēc, ka spogulī viņam pretī raugās kaut kāds necilvēks vai zemcilvēks?” Šis ir negaidīts tēls, bet, manuprāt, ļoti veiksmīgs, jo sasaucas ar daudziem literatūrā apspēlētajiem
spoguļiem, no pasakas par Sniegbaltīti līdz Kalibanam no “Doriana Greja portreta” un viņa niknumam, “jo viņš spogulī ieraudzījis pats sevi”. Ieraudzīt sevi kā spogulī – varbūt tā arī ir galvenā prasme, ko cilvēkam dzīvē derētu iemācīties, bet ko neviena skola nemāca. Lai to izdarītu, tai vispirms pašai būtu jāiznāk no savas aizspogulijas un jānostājas spoguļa šajā pusē_.