Čēzare Lombrozo "Ģenialitāte un vājprāts"

Čēzare Lombrozo

Ģenialitāte un vājprāts

Maskava: Respubļika, 1993

Šo īpašo grāmatu mīlu ne tikai spilgto piemēru dēļ; varētu teikt, ka mani sajūsmina tās izmeklētais stils. Kā man šķiet, itāļu psihiatra un kriminālista Čēzares Lombrozo maniere pielipusi pat grāmatas priekšvārda autoram, mūsu laikabiedram, jau pirmajā teikumā: “Dvēseles dziļumos ikvienam no mums mīt neskaidras bailes to spēku priekšā, kuri slēpjas mūsu psihes neapzinātajā sfērā...” Nav pat svarīgi, ka 19. gadsimta psihiatra spriedumi patlaban šķiet bezcerīgi novecojuši (teiksim, Lombrozo par neprātīgu nosauc Konta apgalvojumu, ka pienāks laiks, kad sievieti apaugļos bez vīrieša starpniecības); novecojis šķiet pats priekšstats, ka kādu iespējams saukt par ģēniju. Turpretī vājprāts gan, lielākoties mainot savu vārdu uz zinātniskāku, nekur nav pazudis. Tādēļ ar prieku pievienojos Lombrozo piesauktajam Aristotelim, ka asins pieplūšana galvā daudzus padara par dzejniekiem un praviešiem, un piekrītu turpat dotajam piemēram, ka “Sirakūzu Marks, būdams maniaks, rakstīja diezgan labus dzejoļus, bet izārstējies pilnībā šo spēju zaudēja”. Turklāt Lombrozo atsauču vidū ir viena, kas pavada mani visu mūžu: “Reiz, kad Lēnavu (Nikolaus Lenau) pieveda pie Platona krūšutēla, viņš teica: “Lūk, cilvēks, kurš izgudroja muļķo mīlu.” Citā reizē, izdzirdis kādu sakām: “Šeit dzīvo lielais Lēnavs,” – piebilda: “Tagad Lēnavs palicis pavisam maziņš.” Un pēc tam ilgi raudāja.”