Darjušs Košiņskis "Poļu teātris. Stāsti"

Darjušs Košiņskis

Poļu teātris. Stāsti

Maskava: Novoje ļiteraturnoje obozreņije, 2018

Pa ausu galam saklausījies par poļu teātri, Košiņska grāmatu nopirku, lai kaut nedaudz piesegtu savu virspusību. Bet, kad, paskatījies bildītes, sāku lasīt, sapratu, ka esmu saskāries ar kaut ko īstu. “Ikdienas dzīves teātris,” raksta Košiņskis, “nav vis kāda “ilūziju” spēle, kas slēpj no mums “patiesību”, bet gan tieši pati realitāte, kam formu piešķir drāma. Spēlējot mēs radām sevi.” Varbūt Košiņska teksts arī ir stilistiski pārāk pilnīgs, tomēr šī ir no tām retajām grāmatām, kurām interesants ir pat priekšvārds. (Tas sākas šādi: “Priekšvārds – tā ir jebkuras grāmatas pati šausmīgākā daļa. Maz kuram gribas to lasīt, bet arī tā rakstīšana nav pats lieliskākais brīdis autora mūžā.”) Košiņska grāmatas lasīšana ir vesels piedzīvojums, jo viņš poļu drāmu un priekšstatus saprot ļoti plaši (tajos ietilpst gan rituāli, gan politika, gan teātris konvencionālā nozīmē), bet diezgan drīz es apstājos pie poļu “nāves teātra”, kas, aizsācies ar Adama Mickeviča lugu “Veļi”, turpinājās spožā Staņislava Vispjaņska un Tadeuša Kantora daiļradē. Sajūsmā nespēdams izvēlēties, ko vēl paspēt pastāstīt, mēģināšu izlīdzēties ar Kantora teikto, ka “teātris ir brasls pār upi, pa kuru mirušie pārceļas no tā krasta uz šo”. Ko viņi, pārcēlušies šurp no atmiņas telpas, šeit dara, – tas ir jau cits stāsts; pateikšu tikai, ka šiem blāvajiem gariem nav nekā sliktāka par atkārtošanos, un šajā ziņā viņi līdzinās aktieriem, vienīgi viņi tā arī nespēj pārstāt spēlēt savu lomu.