Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dzeichars Migdžans
Tibetiešu medicīnas piemineklis
Nauka, 1985
Šis ir tibetiešu 18. gadsimta traktāts, kas satur 174 loksnes (348 lpp.) ar 323 ārstniecisku augu (vai to sēklu, mizas un sveķu) aprakstiem. Tas ir viens no populārākajiem un ietekmīgākajiem šāda veida katalogiem, kas izmantots plašā Indijas, Tibetas un Mongolijas teritorijā. Interesants ne tikai augu klasifikācijas vēstures pētniekiem ar to, kādā veidā precīzi un lakoniski definēt unikālās auga pazīmes, kas varētu ļaut to nekļūdīgi atrast un identificēt (it īpaši ņemot vērā, ka kļūda šajā gadījumā var beigties ar nopietnām veselības problēmām vai pat nāvi), te palīdz arī apburoši zīmējumi, kas ir vienlaikus stilizēti un pat dekoratīvi, bet tajā pašā laikā satur pietiekami daudz informācijas un savdabības. Līdzās eksotiskiem, mazpazīstamiem un mūsdienās neidentificētiem augiem atrodami arī mežrozīte (“Dzeloņkrūms, zari taisni, daudzskaitlīgi. Lapas sīkas. Ziedi balti, augļi sarkani, pēc garšas saldskābi, eļļaini. [..] ārstē asins slimības.”) un kadiķis (“Zems kociņš, lapas tumšas, adatveida. Lapas nokrīt.”). Kardamons ārstē nieres, vīnogas palīdz acīm, bet cukurniedru cukurs “tiek izmantots kā zirgs” (te jāpaskaidro: par “zirgu” tibetiešu medicīnā sauca ārstnieciskā preparāta pamatu, tā teikt, nesēju, kam jau mazākās devās tiek piejaukta aktīvā sastāvdaļa).