Pasaule kā trakonams ir metafora, kas bieži apspēlēta Rietumu mākslā un literatūrā jau vismaz kopš renesanses. Kena Kīzija romāns (un Miloša Formana filma) “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” paņem mūs jau ar to vien, ka neatstāj vietu šaubām par to, kuri te ir “trakie” un kuri – “normālie” un kuru pusē esam mēs, lasītāji un skatītāji. Rakstot šo sleju, mēģinu atcerēties, kuros latviešu literatūras darbos vai filmās atradusies vieta tiem, kurus saucam par “trakajiem”, “nepieskaitāmajiem”, “garīgi slimajiem” un vēl visādi citādi, bet vienīgais, kas nāk prātā, ir Dāvja Sīmaņa “Pelnu sanatorija”. (Apklaušinot draugus, uzzinu, ka esmu palaidis ko garām – Andra Kalnozola nesen iznākušo “Kalendārs mani sauc”.) Mēs zinām, ka viņi ir – kaut kur aiz augstām mūra sētām –, un tajā pašā laikā viņu nav. Labākajā gadījumā viņi tiek slēpti no svešām acīm kā spitālīgie, sliktākajā – iespundēti un nozāļoti. Viņu slimības vēsture tiek noklusēta arī pēc tam, kad cilvēks jau miris. Varbūt viens no iemesliem ir tas, ka šie cilvēki ir tik ļoti citādi, tik ļoti atšķirīgi no mums, “normālajiem”, ka mēs vienkārši nezinām, nedz kā ar viņiem apieties, nedz kā par viņiem runāt. Dzīvi viņi ir kā baltie plankumi mūsu apziņā un miruši paliek kā baltie plankumi atmiņā. Ingas Žoludes un Māra Taubes raksts par Jāņa Poruka dvēseles krēslas gadiem šajā RL numurā ir mēģinājums vienu šādu balto plankumu iekrāsot.

Mēs pat īsti nezinām, kādā vārdā šos cilvēkus saukt. Es teicu – “garīgi slimie”, bet Poruks, lai arī atzina, ka nav vesels, neuzskatīja, ka viņa slimībai ir kāds sakars ar garu (proti – prātu, kas parasti tiek saistīts ar smadzeņu darbību). “Ārsts mani dēvē par garā vāju, bet es esmu tikai dvēselē slims. Man sāp pasaules liktenis un viņā arī mans paša,” viņš saka Viktoram Eglītim. Un citviet: “Un kauču man ar’ ir slima dvēsele un slima sirds, taču manī ir vesels gars, kas spēj šo viltus dzīvi no patiesās nodalit un patiesi atšķirt.” Poruka apgalvojumam, ka viņa slimība nav saistīta ar garu, domāju, piekristu arī psihiatrs Tomass Sāss (“Iebildumi pret psihiatriju”, 54. lpp.). Vēl vairāk – viņš to pat nesauktu par slimību. Ļoti iespējams, ka šis tas no Sāsa teiktā jau vairs nav aktuāli (saruna notika 1983. gadā, un pasaule šajā laikā nav stāvējusi uz vietas), bet nevar nepiekrist viņa tēzei par psihiskās dzīves medikalizāciju, kuras galvenais dzinējspēks ir farmakoloģijas industrija. Es nezinu, ar cik veidu diagnozēm psihiatri bija pazīstami Poruka laikā (pārdesmit? simt?), bet, ieskatoties pēdējā Starptautiskās slimību klasifikācijas sarakstā (SSK-10), atradīsiet, ka sadaļā “Psihiskie un uzvedības traucējumi” uzskaitīts pāri par tūkstoš diagnožu. Katrai no tām, protams, ir savas zāles un terapija. ASV nu jau pie psihiskiem traucējumiem tiek pieskaitīta arī tāda personas iezīme kā paaugstināts kautrīgums (ir ārstējams) un tāds emocionāls stāvoklis kā skumjas (arī ārstējams). Mēs arvien vairāk tuvojamies Hakslija “Brīnišķīgajai jaunajai pasaulei”, kurā par novirzi tiek uzskatīta katra “normālos” cilvēkus satraucoša emocijas izpausme. Kā (un kāpēc) šīs jaunās pasaules “alfas plus”, kuri katru gadu pulcējas Davosā, domā pārstartēt veco pasauli, kas, lai arī trakonams, ir tomēr tik pierasta un pat mīļa, – par to lasiet rakstā “Dzīve pasaulē bez zvaigznēm”. Šobrīd viņus droši vien nodarbina Covid-19 radīto psihisko blakņu problēma. Tiek prognozēts, ka antidepresantu bizness pasaulē pieaugs no 14 miljardiem dolāru 2020. gadā līdz 28 miljardiem šogad. Dažu lielāko spēlētāju vārdi šajā biznesā jau ir kaut kur dzirdēti – Pfizer, AstraZeneca, Johnson & Johnson. Psihiatriem būs darba pilnas rokas.