Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džons Lekarē
Spiegs, kurš atnāca no aukstuma
Londona: Victor Gollancz & Pan, 1963
“Kas tad, tavuprāt, ir spiegi: priesteri, svētie, mocekļi? Tā ir nožēlojama iedomīgu muļķu, jā, arī nodevēju, mīkstpēdiņu, sadistu un dzērāju procesija, tie ir ļaudis, kas spēlē kovbojos un indiāņos, lai padarītu krāsaināku savu nejēdzīgo dzīvi.” Atturēšos izteikt personīgo viedokli par Džona Lekarē romāna galvenā varoņa Aleka Līmasa teiktā saturu. Taču es labi atceros, kad šo romānu lasīju un kurš man to iedeva. Tas bija kādā 1974. vai 1975. gada pavasarī, un devējs bija mans tēvs, par kuru tolaik jau zināju, ka viņš ir VDK aģents, bet pārējo, protams, pat nenojautu. Ķengaraga dzīvokļa antresolā viņš glabāja grāmatas, kurām nebija ieteicams atrasties redzamā vietā viesistabas plauktos. Izlasīju Pītera Benčlija “Žokļus”, Īana Fleminga “Goldfingeru”, Harolda Robinsa bestselleru “The Carpetbaggers” (grāmatu, par kuru The New York Times kritiķis izteicies, ka to nevajadzēja iesiet vākos, bet gan uzrakstīt uz publiskās tualetes sienas). Lekarē bija pavisam kas cits. Ar drūmo skatījumu uz visai sarežģīti iekārtoto pasauli, kurā cilvēki ir neaizsargāti un trausli, bet vara ciniski izmanto viņu pieķeršanos zināmiem, it kā realitāti pārveidojošiem ideāliem, man romāns bija īsts atklājums, un kopš tā laika esmu sevi ieskaitījusi Lekarē fanos. Man žēl, ka ar tēvu nekad par viņa grāmatām nerunājām, bet mums jau ļoti daudz kas palika neizrunāts. Lai nu kā, tēva Amerikas bibliotēkā bija pilnīgi visi Lekarē darbi. Par ko tas liecina, neņemos spriest.