Psihologi apgalvo, ka bērns savas apziņas dzīves sākumā nenošķir sevi no mātes. Citiem vārdiem, viņš sevi uztver (ja šajā gadījumā vispār var runāt par kaut kādu “sevi”) nevis kā individuālu, neatkarīgu esību, bet holistiski – kopā ar māti, ar ko viņi veido vienu veselumu. Mitologi šo periodu bērna attīstībā saista ar teiksmaino Zelta laikmetu, kurā ļaudis dzīvoja, nepazīdami ne rūpju, ne pūļu, ne bēdu. Tikai vēlāk bērna apziņa sāk nodalīt “tu” no “es”. Šo brīdi savukārt daži pētnieki saista ar mītu par aizliegtā augļa nobaudīšanu, kas bērna attīstībā iezīmē Zelta laikmeta beigas ar visām no tā izrietošajām sekām. Individuālās apziņas attīstība var notikt tikai tur – aiz paradīzes vārtiem, kur sākas gan rūpes, gan pūles, gan bēdas.

Tālāk jau viss kļūst sarežģīti un arvien sarežģītāk, bērna uztveres robežām un apziņai paplašinoties, bet vienkāršības labad to, kas seko tālāk, var konceptuāli aprakstīt, izmantojot Jura Cālīša šajā RL numurā publicētajā sarunā piedāvāto vārdu “stāsts”. Bērns sāk veidot stāstu par sevi un pasauli apkārt, bet ne tikai veidot – viņš sāk tajā dzīvot. Laika gaitā šie stāsti mainās, katram jaunam stāstam ieņemot centrālo vietu un atbīdot iepriekšējo tālāk apziņas perifērijā. Visu šo procesu var salīdzināt ar pilsētas celtniecību, bet tā ir dīvaina pilsēta – līdzīga Olindai, vienai no Italo Kalvīno “neredzamajām pilsētām”: tā aug koncentriskos apļos, līdzīgi kā koka stumbrs. Vecie pilsētas mūri izplešas un atkāpjas, atbrīvojot vietu jaunam pilsētas centram, kas ar laiku arī atkāpjas, dodot vietu jaunajai Olindai, un tā līdz bezgalībai. Dzīvošana sava stāsta pilsētā tās iedzīvotājam, protams, liek sevi definēt, piešķirt sev “identitāti”, kas mainās līdz ar pilsētu saskaņā ar kaut kādiem smalkiem, vēl neizzinātiem likumiem – bet varbūt arī pēc nejaušības principa. Nekad nevar būt drošs, vai cilvēks, kas vienubrīd sācis dzīvot, piemēram, patriotisma stāstā, pēc laika nepārcelsies uz kosmopolītisma stāstu un tamlīdzīgi. Šādus renegātisma gadījumus rakstā “Paranojālais stils amerikāņu politikā” (20. lpp.) min vēsturnieks Ričards Hofstaders. Nav arī noslēpums, ka ir cilvēki, kuriem kaut kā izdodas iekārtoties un tīri ērti dzīvot vairākos, nereti pat cits citu izslēdzošos stāstos vienlaikus. Var, piemēram, dzīvot stāstā, kurā viens otram blakus sadzīvo gan pieņēmums, ka nodokļus maksā tikai antiņi, gan pārliecība, ka valstij ir pienākums rūpēties par manu veselību un labklājību.

Austrumu reliģijās, cik saprotu, ceļš uz Augstāko gudrību ir saistīts ar visu stāstu un identitāšu atmešanu. Rietumu tradīcijā, kristietībā, stāsts, kā saka Cālītis, ir viss: cilvēks bez stāsta ir tikpat kā beigts. Nedaudz piezemējot tēmu, varētu apgalvot, ka mēs šobrīd dzīvojam laikā, kurā tie, kas tic zinātnei un kovidam, kašķējas ar tiem, kuri netic ne vienam, ne otram, ne arī valdībai un medijiem, bet dzīvo kaut kādā pavisam citā stāstā. Sekojot iepriekšējā numurā publicētā Pjēra Ado padomam, pamēģināsim paskatīties uz šo situāciju no augstāka skatpunkta. Lai to izdarītu, ņemsim palīgā Borhesu. Pārlasiet “Teologus” vai, vēl labāk, “Stāstu par kareivi un gūstekni” no krājuma “Alefs”, kurā figurē divi cilvēki, divi pretēji stāsti – 6. gadsimta barbars, kurš kļūst par Ravennas aizstāvi, un 19. gadsimta angliete, kas, nonākusi Argentīnas pampās, kļūst par barbaru. “Varbūt abi šie stāsti patiesībā ir viens stāsts,” rezumē Borhess. “Šīs monētas averss un reverss Dieva acīs ir vienādi.”