Džuzepe Ungareti "Dzejas izlase"

Džuzepe Ungareti

Dzejas izlase

Londona: Carcanet, 2003

Carcanet izdevums ir itāļu un angļu valodā, taču Andrū Frizardi veikto atdzejojumu vērts lasīt tikai kā parindeni – ja gribas zināt, par ko Ungareti raksta. Savukārt kā – itāļu oriģināla tīrā melodija – uztverams arī tad, ja valodas zināšanas ir tik pieticīgas kā man vai pat to nav vispār. Kā daudzi modernisti, Ungareti (īpaši jaunībā) ir lakonisks: “M’illumino/ d’immenso” (“Es sevi izgaismoju ar bezgalīgo” – tāds varētu būt parindenis, taču jēga no tā maza). Vai mazliet garāk, bet ne mazāk daiļi: “Dall’ampia ansia dell’alba/ Svelata alberatura” (runa, protams, ir par rītausmu, par kokiem, kas iznirst kā masti, utt.). Šīs rindas lasīju, skatoties uz olīvkokiem, bugenvilejām un mājām apaugušu kalna nogāzi, kuras augstākajā punktā atradās baznīca, bet vakara lielākais notikums bija sagaidīt, kad virs baznīcas torņa iznirs Mēness. Turpretim Ungareti tās rakstīja Pirmā pasaules kara ierakumos – acīmredzot ilgodamies pēc kaut kā rēna un rāma jaunatklātajā (viņš dzimis un audzis Aleksandrijā) Itālijā un, cik vien spēka, cenzdamies turēties pie dzīves un dzīvības: “Non sono mai stato/ tanto/ attaccato alla vita.”