Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Eduards Kočergins
Eņģeļa lelle
Sanktpēterburga: Limbaha izdevniecība, 2006
“Cilvēks – tas skan sāpīgi.” Protams, lai šī frāze nostrādātu, nepieciešama atsauce uz vulgāro patosu: “Cilvēks – tas skan lepni.” Taču šī vienkāršā atsauce ļauj uzpeldēt tai nabagajai, izmisušajai un žēlīgajai pasaulei, kura savu formu ieguva klasiskajā krievu literatūrā un īstenībā. Pazīstamā krievu scenogrāfa Eduarda Kočergina pirmajā prozas grāmatiņā Gorkija parafrāzi netīrā komunālā dzīvokļa meitas istabiņā izdveš kārns, salīcis alkoholiķis dobumos iekritušām acīm – brandmajora, Pārgolovas ugunsdzēsēju nodaļas komandiera dēls. Šī sāpīgā intonācija, kuru Kočergins apguvis pēckara gados, kad bēguļoja no bērnunamiem ceļā uz mājām, pie viena apgūdams zagļa iemaņas, ļāvusi viņam jau pēcpadomju laikā uzrakstīt veselu rindu vienkāršu, aizkustinošu stāstiņu, kuru varoņi ir kara kropļi, prostitūtas, zagļi, nabagi, dzērāji un teātra cilvēki jau no vēlākās padomijas. Viens tāds – palieka no pirmsrevolūcijas –, vārdā un tēvavārdā Aleksandrs Sergejevičs, teātra ugunsdzēsējs, iekļaujas laikmeta ainā ar anekdoti par Aleksandru III: “Reiz lielie cilvēki atnāca pie viņa ar kļauzu par Pēteri Čaikovski, komponistu, ka viņš esot dirsenieks (cars svešvārdus neatzina) un ka pinoties ar lielkņazu Konstantinu Konstantinoviču, bet tas neesot labi, jo nokļūstot ļaužu valodās. Aleksandrs Aleksandrovičs labu laiku paklusējis un tad viņiem bildis: “Krievijā dirsu daudz, bet Čaikovskis – viens pats.””