Elpas šūpoles

Herta Millere
Elpas šūpoles
Rīga: Zvaigzne ABC, 2012

Pirms dažiem mēnešiem Millere brīvībai veltītā konferencē Šveicē uzstājās ar runu, kurā viņa cita starpā stāstīja par Rumānijas slependienesta darbiniekiem, kas apciemojuši Milleres dzīvokli, kad viņas nav bijis mājās, un nogriezuši visas četras ķepas lapsādas kažokam. Millere zina, ko nozīmē būt novērotai. “Elpas šūpoles” – stāsts par staļinistu spaidu darbos izsūtītajiem Rumānijas vāciešiem (tāda bija arī Milleres māte) – ir par brīvības meklējumiem tur, kur tās ir pavisam maz. Milleres sākotnējais plāns bija poētisko romānu rakstīt kopā ar dzejnieku Oskaru Pastjoru, kam ar galveno varoni ir daudz kopīga, taču Pastjors pamanījās nomirt un viņa darbu turpināja viena. “Elpas šūpoles” sāku lasīt pirms kādiem trim gadiem, lasīju lēnām, bet ikdienas darbu iespaidā atstāju novārtā. Nesen atšķīru no jauna un nespēju vairs apstāties. Kaut kas bija mainījies, viss bija kļuvis saprotams. Tad interneta meklētājā mani sasniedza viņas nesenā runa. Tā beidzās ar vārdiem: “Jā, brīvību dažiem vajag, bet citiem ne. Un daži no tās baidās, bet citi ne. Mēs nedrīkstam brīvību uztvert kā kaut ko pašsaprotamu. Pretējā gadījumā mums to var nolaupīt.”