Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Francis Verfels
Musa Daga četrdesmit dienas
Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2019
Lasot šo Verfela vēsturiskā romāna izdevumu, es ne tikai ļaujos savai kaislīgajai patikai uz komentāriem, priekšvārdiem un pēcvārdiem – fakti, avoti, dokumenti, detaļas, konteksts, gan godīgi tendenciozas, gan korekti atturīgas attieksmes izpausmes, skaidrojumi un skaidrojumu skaidrojumi, kāda laime! –, bet arī klusībā triumfēju pār tiem tulkotājiem un redaktoriem, kuri uzskata par kauna lietu mākslu maitāt ar zemsvītras piezīmēm lappušu apakšā. Šajā grāmatā, kur, protams, daudz kas jālasa pielikumos aiz pamatteksta un vispār lietderīgi nodaļu komentārus palasīt pirms ķeršanās pie pašas nodaļas, man tomēr neliek pārtraukt lasīšanu, teiksim, 124. lpp., lai 885. lpp. sameklētu, ka koh yem jeb goh em armēņu valodā nozīmē “esmu apmierināts”, un tad atgrieztos pārtrauktajā rindkopā un meklētu, kur palika diega gals. Pats nu jau gandrīz 90 gadus vecais romāns, Prāgas ebreja vāciski izšūdinātais armēņu vēsturiskās atmiņas karogs, ir piemineklis šaubām un neziņai, kas ikvienu cilvēku pārņem negaidītas katastrofas, acīmredzama pārspēka un neizprotamu notikumu priekšā, un tam spēkam, kas šādā brīdī var izlauzties un ļaut izglābties. Vai arī ne. Te par kādu grāmatas varoni, kurš nemaz nav galvenais, bet kaut kādā ziņā man ir: “.. tikai vājš cilvēks. Rietumu sabiedrībā viņš noteikti būtu atzīts par izteiktu “intelektuāli”, tas ir, par viduvēji izglītotu cilvēku .., kura svārstīgā dvēsele nespēj atrast savu vietu rupju spēku cīņas arēnā un, visu atgrūsta, nesātīgi alkst pēc varas un sava nozīmīguma apziņas.” Skaidra norāde uz neskaidru bojāeju.