“Ienīstu “vienkāršo cilvēku”, t.i., ienīstu pastāvīgi un dziļi, viņš man ir pretīgs, gan būdams aizņemts, gan brīvajā laikā, priekos un asarās, pieradumos un ļaunumā, un viņa gaume, un manieres, un visa viņa “vienkāršība”, visbeidzot.” Šis Venedikta Jerofejeva 1966. gada dienasgrāmatas ieraksts nāk prātā, lasot Ilmāra Šlāpina rakstu par latviešu šlāgermūzikas tekstiem (Ilmārs to iecietīgi nosaucis par “liriku”). “Anniņa vanniņā, Anniņa vanniņā guļ. Siltais ūdentiņš tek, buļ, buļ, buļ, buļ...” Tuvāko draugu un paziņu lokā es nezinu nevienu, kurš klausītos latviešu šlāgermūziku, un, manuprāt, Ilmārs, runājot par Radio 2 iespaidu uz kolektīvo apziņu, tai skaitā dzimumstereotipiem, pārspīlē, vēl jo vairāk tāpēc, ka šaubīgs ir pats “kolektīvās apziņas” jēdziens. Tādēļ es drīzāk piekrītu Olgai Sedakovai, kuras rakstu par viduvējību kā sociālu draudu mēs publicējām aprīļa numurā. Viņa uzskata, ka “vienkāršais cilvēks” drīzāk ir noteiktas pozīcijas ieviešana, lai varētu runāt “tautas” vārdā, un nav svarīgi, vai šī konstrukcija klausās vai neklausās “buļ, buļ, buļ”. Šī pozīcija ļauj visu vienkāršot un shematizēt; uz to var gan atsaukties, piesedzot savu muļķību, gan izmantot kā instrumentu, ar kura palīdzību ietekmēt – tai skaitā politiski – sabiedrību.

Bet, kad “mūzika, kas skan radio, veikalos, kafejnīcās un starppilsētu autobusos”, kā raksta Ilmārs, kļūst par nemainīgu ikdienas fonu, tas var gan novest pie vēlēšanās nobēgt vietā, kam nebūtu nekā kopīga ar šiem “starppilsētu autobusiem”. Teiksim, kļūt par jūrnieku, kā to šādos brīžos vēlējās kādas bērnu grāmatas personāžs, vai pārcelties uz laukiem kā rakstniekam Dmitrijam Gorčevam: “Lasu ziņas: tur krīze, hujīze. Pirmais vilnis, otrais. [..] Bet izeju pagalmā – tur saule spīd, suns žāvājas. Zem kājām kraukšķ āboli un žļerkst plūmes. [..] Divas dažādas realitātes, kuras nekādi nesaskaras. Un man šķiet, ka to pirmo izdomājis kāds ļoti nejauks cilvēks.”

(Nejaukais cilvēks – tas, protams, ir Bils Geitss, kurš izdomājis koronavīrusu, lai varētu visus nočipot un globāli nokontrolēt. – U. T.)

Kamēr nejaukā cilvēka izdomāto realitāti šajā vasaras numurā pārstāv “Pļavas baltu ziedu palagos, mīla paceļ gaisā dziedāt cīruli”, to atsver vairāki spēcīgi “otrās realitātes” tēli – visi no bērnības. Armēņu komponists Tigrans Mansurjans atceras peldēšanos Vidusjūrā (“Es peldos, ienirstu ūdenī, atveru acis: mīļais Dievs!”); bērnību tēva mājās piemin vācu jurists Ferdinands fon Širahs (“Tēvs istabā stāvu zemāk rāja suņus, kaut kas tika pārvietots pa māju, trauki šķindēja.”) un kinorežisors Aleksandrs Klūge (“Un es vakarā sēžu dārzā, drebinos un cauri ziemas dārza stiklam redzu vecākus viņu darbnīcā.”). Abi pēdējie izmanto šīs ainas, lai apliecinātu savu piederību “ārā ritošajai dzīvei”, tādēļ arī viņiem patlaban visvairāk pietrūkst cilvēku fona kafejnīcās, jācer gan – ar citu mūziku. Taču, kamēr visiem atmiņas ir pēckrīzes nākotnes ķīla, Dmitrija Gorčeva gadījumā tām ir tikai pagātnes izteiksme: “Šai sakarā atceros vienu zviedru tilbīti no Gotlandes salas, kur es reiz sēdēju saulrietā pie jūras un pīpēju pīpi. Kad saule jau bija pilnībā pazudusi, šī tilbīte ieķērcās tik sāpīgi un skumji, ka saule uz sekundi atkal parādījās virs apvāršņa. Bet tad atkal pazuda – uz visiem laikiem, protams.”

Lai arī nav labi beigt ar citātu, tomēr neko labāku es neatcerēšos.