Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gennadijs Jozefavičuss
Gruzijas ceļojuma hronika
Maskava: HļebSoļ, 2022
Es varu vienīgi apskaust cilvēkus, kuri nav bijuši Gruzijā, jo viņu dzīvē vēl iespējams kaut kas patiešām brīnišķīgs. “Un, lūk, atnesa uzkodas: ceptas sēnes māla keci panniņā, no marinādes nosārtušus kāpostus, elsojošu suluguni, palielās šķēlēs sagrieztus tomātus, zaļumus, aukstu cāli, karstu, tieši no tonē, lavašu, apaļos megreļu hačapuri un, galvenais, kulināro šedevru ar nosaukumu “elardži”, tas ir, gomi, citiem vārdiem sakot, mamaligu no divu veidu kukurūzas miltiem – raupjā un smalkā maluma – ar tajā iemaisītu un izkusušu jauno sieru,” raksta Jozefavičuss par savu pirmo ceļojumu uz Gruziju. “Ak, tas bija garšīgi,” viņš piebilst, un brīžam, šķirstot viņa krāsaino grāmatu, šķiet, ka, piecēlies no gruzīnu galda, viņš vairs arī neko vairāk nespēj pateikt. Iespējams, ka viņa grāmatas galvenā vērtība ir spēja saviļņot veselu garšu un atmiņu bangotni, un gruzīnu dzīres atrodas tur pašā vidū. Vārdi “es nekad neaizmirsīšu” reti kad ir patiesi, taču Gruzijas gadījumā tie tādi ir. Es nekad neaizmirsīšu tumšo dzintara krāsu, kāda bija rkatciteli, kad to miglas klātajos kalnos dzērām pēc izjādes, iecirzdami zobus tikko no uguns noņemtajā sulīgajā gaļā, kādas nav un nekad nebūs gaudenajos līdzenuma grādos. Es nekad neaizmirsīšu, kā pavisam vienkāršā Tbilisi nomales restorānā vispārēju dzeršanas jandāliņu pēkšņi kā Krišna apstādināja daudzbalsīgā dziesma, atgādinot līksmajai tautai gandrīz vai metafizisko: “Sakartvelos gaumardžos!”