Aizvadītajā kovida gadā publisko diskusiju troksnī īpaši izcēlās divi vārdi, kuri kaut kādā mērā iezīmē pašreizējo lietu stāvokli valstī. Viens no tiem ir vārds “sistēma” (tajā nozīmē, kādā tā lietotāji to nereti raksta ar lielo burtu), otrs – “margināļi”, “margināls”. Neiedziļinoties šīs jaunās terminoloģijas lietojuma niansēs, teikšu tikai, ka tā lielos vilcienos apzīmē tās pašas ierakumu līnijas, ko perestroikas laikā izteica ar vārdiem “oficiozs” un “neformāļi”. Atšķirība, protams, ir mērogā: cīņas laukums nu jau ir ne vairs dzimtais “tēva pagalms”, bet viss globālais ciemats.
Es noliecu galvu katra vārda priekšā, kas kritis par upuri politizācijai. Pieminēsim ar klusuma brīdi arī latviešu valodā vēl īsti pat iesakņoties nepaguvušo vārdu “margināls”. Tas bija labs vārds ar cildenu latīņu izcelsmi, ar ko apzīmēt kaut ko skaistu – visas tās daudzveidīgās kulturālās, reliģiskās un sociālās parādības, kas mierīgi savā garā asno, uzzied un vīst kaut kur sistēmas perifērijā, izkrāšņojot pasauli un dzīvi. Jaunais RL numurs lai ir kā neliels veltījums īstajiem margināļiem, kuru apzīmēšanai tagad būs jāmeklē jauns vārds.
Toni šai tēmai uzdod saruna ar Sanktpēterburgas filozofu Aleksandru Sekacki (šis ir tas gadījums, kad, pirms ķerties pie pašas sarunas, ieteicams izlasīt ievadu). “Man daudz interesantāks [par eiropeisko politkorektumu un Krievijas paveida birokrātismu] šķiet tas, kas atrodas ad marginem – gar vēl neatdzisušo Visuma daļu malām,” saka Sekackis, apliecinot, ka marginālisms var uzzelt pat tādā it kā taču sistēmu apkalpojošā sfērā kā politiskā filozofija.
Mūziķis Alvins Karans sevi raksturo kā “ļoti labu nepopmūziķi”, kurš sacer nepopulāru mūziku (t.i., mūziku, kas “atrodas ārpus sistēmas”) – vienkārši tāpēc, ka tā viņam liek justies labi. Vēl vairāk, viņš arī atklāj, no kurienes, viņaprāt, nāk mūzikas gars – no tās pašas vietas, no kuras nāk alkas izrauties no sava psihofiziskā stāvokļa, no sajūtas, ka “man nav vajadzīgs viss šitas bulšits, es esmu projām. Tu vari palikt un tupēt te uz savas sūdu čupas, es ar savu stabuli vai tamburīnu pārcelšos uz kādu labāku vietu”.
Sava pieredze ar pārcelšanos uz labākām vietām bija Šarlam Bodlēram, grāmatas “Mākslīgās paradīzes” autoram, lai gan par tādu, kā rakstā “Kāpēc kopā ar tēvu?” norāda Džīts Tajils, nekādi nevar saukt viņa pēdējo atdusas vietu Monparnasas kapsētā. Taču visvairāk par izraušanos no sava psihofiziskā stāvokļa var pastāstīt (ciktāl tas vispār ir pastāstāms) mākslinieks Miķelis Fišers, kura eksperimenti šajā jomā turpina viņu iedvesmot pārsteidzošiem mākslas darbiem. Viņa teiktajā atklājas arī tas, kas šķir īstos margināļus no tiem, kurus par tādiem sākuši saukt kovida laikā: sistēma Miķeli neinteresē – ne tās graušana, ne kalpošana tai. Viņu interesē pārliecinošs, pašpietiekams realitātes atainojums – “tik pašpietiekams, ka es tam ticu”.
Šiem vārdiem vajadzētu likt sistēmai aizdomāties par sava status quo stabilitāti un ilgtspēju. Ja vēsture mums ko māca, tad to, ka visas lielās kustības – vienalga, reliģiskās, kulturālās, sociālās – ir sākušās no kaut kādu nez no kurienes uzradušos margināļu iedegtas liesmiņas. Nekad nevar zināt, tieši no kuras dzirksteles (citējot klasiķi) iedegsies liesma, jo, kā mums lieku reizi atgādina Sekackis, “vējš pūš, kur gribēdams”.
