Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Gors Vidals
Palimpsests. Memuāri
Londona: Abacus, 1996
Grāmata ir gandrīz vai neciešama, un īsti nezinu, kāpēc to lasu. Vispretīgākais ir tās fiziskais veidols: dzeltenīgi brūnganās lapas vēl ciešamas, jo vismaz no “labi apsaimniekotiem mežiem un citiem atbildīgiem avotiem”, kā rakstīts iekšlapā, taču sīkie burtiņi nogurdina vecišķās acis un bieži vien aizskrien līdz pat lappuses malai un vīd cauri attēliem, kurus labāk pāršķirt, nemaz neaplūkojot. Šķirot lapas, tāda sajūta, ka tieku par kaut ko sodīta. Bet par ko? Par to, ka neesmu bijusi pietiekami turīga, lai pasūtītu grāmatu cietos vākos, kura, jādomā, būtu jēdzīgākā paskatā? Par to, ka esmu “no bauriem” un nespēju gluži izsekot autora gaitām politikas un literatūras augšstāvos? Ka mani kaitina šī “palimpsestiskā” rakstīšana un “dzēšana” – no Džekijas Kenedijas uz paša piedzimšanu un tad atpakaļ pie Džekijas, nepiemirstot pateikt ko dzēlīgu par viņu pašu un par viņas brunču mednieku, venerisko kaišu pārnēsātāju pirmo vīru, kurš, iespējams, īpašu žulti izpelnījies ar to, ka atšķirībā no Vidala vectēva Gora tomēr ticis prezidentos? Autors apgalvo, ka nicinot Trumanu Kapoti par viņa “pretīgo aprunāšanas māniju”, taču pats ar to aizpilda lappusi pēc lappuses. Dusmojos, bet tā arī nespēju pamest grāmatu pusratā. Muļķīgi.