Gotfrīds Benns "Kopotie dzejoļi"

Gotfrīds Benns

Kopotie dzejoļi

Sanktpēterburga: Евразия, 1997

Par Gotfrīda Benna dzejoļiem varētu teikt, ka tos rakstījis “ārsts”, liekot par tiem domāt noteiktā veidā, – un ne tikai tādēļ, ka Benns patiešām bija ārsts un viņa pirmā dzejoļu grāmata saucās “Morgs” (1912–1920). Vai varbūt labāk iztēloties Oskara Kokoškas grafiku ar atvērtās pozās zīmēto sievietes lelli, kuru Kokoška bija lūdzis izgatavot pēc viņu pametušās Almas Māleres līdzības. Vai varbūt lai raupjā naturālismā zīmētā tumši lillā “Asterīte”, ko kāds iespraudis miruša alusdzērāja mutē, atsauc atmiņā Veņičkas stāstu par vilciena pārbraukto vīrieti, kura atdalītā torsa mutē jokus dzenošie puišeļi ievietojuši aizsmēķētu cigareti. Benna metaforas rada viņa patologanatoma pieredze, un dzejolī “Māte” viņš ir miesiskās iedvesmas augstumos; tas skan šādi: “Ich trage dich wie eine Wunde...” – “Es nesu tevi tā kā brūci/ uz savas pieres/ kas neaizvelkas ciet./ Tā nesāp vienmēr. [Ak, es nudien vēlētos pateikties Bennam personiski par šo: “Das schmerzt nicht immer.”] Tik daudzreiz spēji akls kļūstu un asins garšu mutē jūtu.” Tas ir neaizmirstami. Kādā vasaras sarunā Pjatigorskis teica Gumbrehtam: “Ja nu kāds kaut ko patiešām zināja par nāvi, tad tas bija Gotfrīds Benns.”