Lai arī neesmu nekāds dižais Boba Dilana fans, pēdējā laikā mani uzmācīgi vajā piedziedājums no viņa 60. gadu “Balādes par kārno vīru”. Tā ir gara dziesma ar, varētu teikt, visai kafkisku sižetu, kur liriskais varonis, vārdā misters Džonss, pastāvīgi iekuļas dīvainās situācijās un, jo vairāk jautājumu viņš uzdod, jo mīklainākas atbildes saņem. Pēc katra panta seko piedziedājums, kurā Dilans ar sarkastiski mefistofelisku smīnu uzdod misteram Džonsam vienu un to pašu retorisko jautājumu: “Something is happening here but you don’t know what it is,/ Do you, Mister Jones?” Brīnišķīga balāde, viena no manām mīļākajām Dilana repertuārā, taču neprasiet, par ko tā ir. Zināms, ka Dilans to ierakstīja 1965. gada augustā, tātad pāris mēnešus pēc ASV bruņoto spēku pilnas iesaistīšanās Vjetnamas karā, taču nekādu atsauču uz šo notikumu dziesmā nav. Pats sev esmu izdomājis stāstu, ka dziesma ir par tajā laikā Rietumos briestošo revolucionāro atmosfēru, par protesta un kontrkultūras priekšnojautām, par straujajām pārmaiņām visos stāvos un līmeņos – vārdu sakot, par jauno, dīvaino, nesaprotamo pasauli, kurā nabaga apjukušais, vecajai pasaulei piederīgais misters Džonss jūtas kā ezītis miglā.

Lūk, ļoti līdzīga sajūta ir gaisā nu jau kādu laiku: globālajos procesos notiek kaut kāds straujš paātrinājums, apakšas arvien vairāk negrib, un augšas arvien vairāk nevar, bet apjukušas ir kā vienas, tā otras, un diez vai kāds ņemsies pareģot, kādā pasaulē mēs atjēgsimies, kad migla agrāk vai vēlāk izklīdīs. Ja Ukraina uzvarēs (par pretējo iespēju negribas pat domāt), kas notiks ar Krieviju? Un ne mazāk svarīgi – kas notiks ar Rietumiem? Faktiski tie ir nevis divi, bet viens jautājums, par ko atgādina arī krievu sociologs Grigorijs Judins šajā RL numurā publicētajā sarunā. Par spīti Krievijas retorikai, ka tā karo nevis ar Ukrainu (jo tādas valsts taču viņu pasaules kartē nemaz nav), bet ar visu Rietumu pasauli, Rietumi nemaz tik ļoti neraujas karot pretī, jo, lai gan ar zināmām atrunām, tomēr uztver Putinu kā savējo, nevis svešu vai naidīgu elementu. “Ja Putins būtu šai sistēmai svešs elements,” saka Judins, “viņš nebūtu izaudzis par to, par ko ir izaudzis. Viņš ir organiska mūsdienu globālās sistēmas daļa. Tieši tāpēc neviens viņu ilgu laiku negribēja pamanīt.” (20. lpp.) Putins, protams, bija arī organiska Latvijas ekonomiskās sistēmas daļa, un arī šeit to neviens negribēja pamanīt, vismaz pieklājīgā sabiedrībā par to nebija pieņemts runāt. Bet ekonomiskā sistēma diemžēl lielā mērā nosaka politisko. Un no šāda viedokļa deputinizācijai pēc kara būs jānotiek ne tikai Krievijā, bet arī Rietumos (tur gan to pareizāk būtu saukt par “dešrēderizāciju”). Viens liels solis šajā virzienā, pēc Judina teiktā, būtu vēlēšanu sistēmas reforma ar mērķi “aizvākt no politikas naudu šādā apjomā, lai politika nebūtu vienkārši visa nopirkšana. Jo, ja politika pārvēršas par visa nopirkšanas jautājumu, tad Putins vienmēr uzvar”. Jautājums ir, vai politiskā elite Rietumos būs gatava šādam solim. Pagaidām nekas par to neliecina. Ir pat sajūta, ka daudzi misteri džonsi klusībā vēlas Krievijas uzvaru, lai ātrāk atgrieztos pie status quo ante un business as usual. Tomēr tas vairs nav iespējams, jo pasaule jau ir cita. Mistera Džonsa vietā būs jānāk cilvēkiem, kuri saprot to, ko līdzīgos laikmeta griežos saprata Lampedūzas Tankredi: “Ja vēlamies, lai viss paliek, kā ir, tad visam vajag mainīties.”