Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Harijs Tomičeks
Mani ceļojumi caur kino
Vīne: Klever Verlag, 2020
Tas nudien bija sen, kad nodomāju, ka par filmām, grāmatām, ainavām jāraksta atbilstoši to skaistumam. Pavisam negaidīti kaut ko līdzīgu lasu austriešu domātāja (par kinokritiķi viņu nosaukt roka neceļas) Harija Tomičeka grāmatā, turklāt viņš vēlas par katru filmu rakstīt vēl arī atbilstoši tās smaržai. “Esmu mēģinājis rakstīt par filmām ne vien godprātīgi, bet arī labi, vismaz labāk, nekā par tām parasti tiek rakstīts,” viņš piebilst. Grāmata ir patīkami bieza: tās ir 600 lappuses blīva un daudzveidīga teksta (atbilstoši filmu smaržām); un Tomičekam taisnība: par kino viņš raksta labi, iespējams, labāk nekā citi. Pēc dažām lappusēm par Odzu gribas tūlīt pat laisties viņa filmu pasaulē: “.. viņš tikai vēlas ļaut cilvēkiem saprast, kas tas ir – dzīve, un dara to ļoti vecmodīgi un tieši.” Atbilstību filmām Tomičeks meklē valodā, cenšas izlauzties līdz skaidrībai, kāda piemīt tālāk nereducējamam fenomenam. “Šīs filmas, daudzas, lielākā daļa, ir svinīgas un nopietnas, bet vienlaikus to skaistums izstaro skumjas un maigas tīksmes noskaņu. “Tōkyō monogatari”: verandā mierīgi sēž vecais vīrs, kurš tikko kļuvis par atraitni, un skaidrajā pēcpusdienas gaismā skatās uz kuģiem jūrā un kalniem. Šajā sevis pārnešanas skatā nav nekā drūma, tikai sāpīgas, gandrīz vai gaišas skumjas.”